Pēc Bruno lūguma publicēts slimības gadījuma atstāsts: Sargenģeļa pieskāriens

Bija silta saulaina diena, kad ziedēja un smaržoja viss, kas vien varēja....

Sēdēju savā darba vietā un saņēmu īsziņu, kas bija no sena paziņas Bruno. Viņš jautāja vai strādāju vēl medicīnā par ārsti? Ka ir noticis kas nopietns un vai varu palīdzēt? Atbildēju, ka strādāju un sarunājām satikties.

Par laimi biju tajā pašā medicīnas iestādē, kurā bija arī viņš. Pēc neilga brīža gāju uz tikšanos, ko sarunājām netālu no viņa nodaļas. Kad gāju uz norunāto vietu, skatījos, kur viņš ir un gandrīz nepazinu cilvēku, kas salīcis knapi nāca man pretī, izskatījās tik sakrities un sanīcis, ka varēja dod ap septiņdesmit gadiem. Vīrietim bija tad ap četrdesmit. Pirms tam, kad pēdējo reizi biju redzējusi stalto, brangam jūrniekam līdzīgo vīrieti bija pagājuši ap trim gadiem. Apsēdāmies uz soliņa un viņš sāka stāstīt , kas bija noticis.

Klausījos raudādama, cik ļoti mani bija iespaidojis viņa izskats un stāsts.

Bruno bija direktors uzņēmumā, kurā bija radušās lielas finanšu problēmas. Tajā dienā viņš zaudēja darbu un no milzīga stresa nedaudz iedzēris bija braucis ar auto un iekļuvis ceļu satiksmes negadījumā. Protams sekoja vadītāja tiesību un auto atņemšana, kas vēl vairāk pielēja eļļu ugunī. Atnākot mājās viņam dažu dienu laikā sacēlās temperatūra līdz 40 – 41 grādiem C un viņš vērsās medicīnas iestādē.

Stāstot slimnīcā anamnēzi ārstam pacients minēja, ka jau vienreiz mūžā bija tāda situācija, Kad no stresa esot bijusi augsta temperatūra. Ārsts izvēlējās uzsākt ārstēšanu ar ļoti spēcīgiem antibiotiķiem – Imipenēmu 2 g D/n – 8 dienas, Ceftriaxonu 2 g i/v 2 dienas, Meronēmu 4 g d/n – 5 dienas un prettiekaisuma līdzekļiem drudža laikā, neskatoties uz to, ka visi izdarītie izmeklējumi un analīzes bija normas robežās un nebija arī nekādu objektīvu pierādījumu, ka organismā būtu kāda akūta bakteriāla infekcija. Kad pēc kāda laika no terapijas nebija nekādu rezultātu, temperatūra cēlās katru dienu vienā un tajā pašā laikā un tādas temperatūras lēkmes ar drudzi pieauga no vienas reizes dienā līdz trim četrām, viņam tika izrauts normāls (tas ir bez iekaisuma pazīmēm) zobs ar domu, ka tas varētu būt temperatūras iemesls.

Tas arī neatrisināja problēmu. Šāda terapija tika turpināta gandrīz visu laiku, pēc divām nedēļām, kad Bruno pārveda uz citu specializētu klīnikas nodaļu, viņa asins izmeklējuma rezultāti jau bija dramatiski (eritrocītu grimšanas reakcija bija pieaugusi no 1 līdz 65). Arī jutās jau viņš tiešām slims.

Citā klīnikā, specializētā nodaļā tika izslēgtas aizdomas par uzstādīto hipotētisko saslimšanu un turpinājās tieši tas pats, kas iepriekšējā klīnikā – temperatūra ar dzrudzi cēlās katru dienu vairākas reizes līdz 41 grādam C un visu ķermeni tās laikā rāva čokurā. Te tika lietoti šādi medikamenti: Doksaciklīns 0,1 x2, Dilkofenaks, Movalis. Pēdējie divi tika lietoti katru reizi, ka cēlas temperatūra. Rezultātā Bruno jau teica māsiņai, ka temperatūra ir normāla, jo saprata, ka nekontrolētā medikamentu lietošana ir novedusi šādā stāvoklī, kad domāja, ka vairāk nav izejas no šādas situācijas.

Rezultātā pacientam reimatologs uzlikta diagnozi Stilla slimība un viņš kā neārstējams tika pārvietots uz neskaidro diagnožu nodaļu.

Bija pagājušas apmēram 37 dienas. Pa šo laiku viņš jau knapi kustējās un domāja, ka izejas vairāk nav. Bija nospiests arī emocionāli ar piedzīvoto un ar skatiem, ko savā mūžā nebija pieredzējis – kā slimi cilvēki nodaļā mirst ar vēzi utml.
Visi izmeklējumi bija nopietni pasliktinājušies, arī nieru mazspējas sākuma pazīmes konstatētas. Eritrocītu grimšanas reakcija jau bija 103 g/l.

Bruno stāstīja: „ Kaut gan neesmu dievticīgs, bet slimnīcā lūdzu Dievu un domāju, kāpēc viņš man nepalīdz. Tad atcerējos, ka esmu klausījies lekcijas par antroposofiju un atcerējos tevi, domāju, kāpēc nepiezvanīju tev.....

Noklausoties šo stāstu, es sapratu, ka šādos apstākļos nekādi atveseļojošie spēki nevar sākt darboties cilvēkā un es aizvedu Bruno tajā pašā dienā mājās. Tas, protams, bija neprāts, jo viņa ģimene bija izjukusi, bet paldies Bruno dēliem un māmiņai, kas palīdzēja.

Pats grūtākais bija nelietot iesāktos medikamentus, kad cēlās temperatūra, jo mājās viss turpinājās 3 -4 reizes dienā temperatūra turpināja celties līdz 40 -41 un bija nežēlīgi smagi to drudzi pārciest. Visādas domas nāca galvā....mēs sazvanījāmies vairākas reizes dienā....

Sākām terapiju ar Helixoru M, kas bija bezmaksas atsūtīts un vēl dažiem antroposofiem medikamentiem, jo Bruno nevarēja atļauties neko daudz. Dzēra svaigi spiestas sulas, cik vien varēja un tā tas turpinājās divus mēnešus, pakāpeniski drudži kļuva retāki un retāki, pēc tam jau vienreiz nedēļā un pusgada laikā pazuda pavisam. Bruno atguva arī savu cilvēcisko veidolu. Analīzes arī normalizējas. Jāsaka paldies arī ģimenes ārstei, kas klausīja, ko stāsta Bruno un sūtīja pie dažādiem speciālistiem uz konsultācijām, lai saprastu, kas noticis. Tas laiks ļāva viņam atveseļoties. Jāsaka, ka tikai viens no konsultantiem pajautāja kā Bruno tapa vesels.

Bruno: „Īsumā - saslimšana bija sākuma kā parasta saaukstēšanās.... tad drudzis katru dienu aizvien biežāk... kā iekaisuma gadījumā, bet, veicot izmeklēšanas, kas valstij izmaksāja divu mēnešu laikā ap 6000 LVL, nekādas diagnozes neatklāja.

Saslimšana man notika ļoti lielā stresa vidē, pēc avārijas, pēc darba zaudēšanas, kad negribējās vairs dzīvot... Pats uzskatu, ka tā notika psihosomātikas iespaidā... Tikai manā gadījumā ļoti smagā veidā. Ja nebūtu palīdzējusi Tu, manis noteikti šodien vairs nebūtu.... Sākuma bija drudzis reizi dienā - līdz 40-41 grādam ķermeņa temperatūras, tad jau 2-3 reizes dienā, tad jau ik pēc pāris stundām.... Izgāju kādas 4-as antibiotiku tūres - bez rezultātiem un kļuva tikai aizvien sliktāk (divi mēneši slimnīcās...)... Tu izglābi mani - atsacījos no jebkādiem medikamentiem, uzticoties Tev, Dievam un Ābeles āmuļa špricēm, parastas nezāles sulai... un ticībai....

paldies Tev, lai tas palīdz arī citiem...

„Senos laikos iesvētīto dvēselēs spēkpilni dzīvoja doma, ka slims no dabas ir katrs cilvēks un audzināšana tika uzskatīta līdzīgi dziedināšanas procesam, kas bērnam līdz ar nobriešanu nesa veselību piepildītai cilvēka dzīvei” /R. Šteiners/

Bērnam piedzimstot mēs redzam it kā divu dažādu „spēku spēli”:

• Viens ir iedzimtais spēks – dzīvīgums, kurā redzami vecāku un senču spēki – kad pagātni redz tagadnē – fiziskajā ķermenī.
• Otrs spēks, kas palīdz cilvēkam iziet attīstību no bezpalīdzīga zīdaiņa - augšana, iztaisnošanās, iešana, runāšana, domāšana, jūtas, griba, Es apziņa.

Laika gaitā notiek dvēseliski garīgu spēku attīstība un individualizācijas process, kas cilvēku vairāk un vairāk attālina no iedzimto spēku darbības. Nereti šis process notiek arī caur slimībām, bērns iegūst jaunas īpašības, sava paša sejas vaibstus.

Zīdainis it kā skatās cauri, bet tomēr uztver. Kāpēc?
Bērns ne tikai ar acīm uztver, ka pasaule ir laba, bet gan ar visu organismu. Bērns uztver apkārtni un izdzīvo to sevī. Ja apkārtne ir skaista, vecākiem ir patiesas domas - bērnā attīstās veselīgi spēki. Ja tā nav: apkārtne ir nesakārtota, briesmīga, ir nepareizas domas - bērna attīstība tiek bremzēta vai arī izkropļota. Bērns uztver visu apkārtnē notiekošo dvēseliski, viņš dzīvo neapzināti līdzi, atdarina. Uz to balstās spēja iemācīties runāt un saprast iekšēji patieso un dzirdēto. Tāpēc pats svarīgākais, kas jāsaprot vecākiem ir, kad bērns kaut ko jaunu ierauga viņš apstājas, brīnās - uztver kustību. Pēc tam viņš pārdzīvo to kustību sevī dvēseliski un tikai pēc tam sāk lēnām mēģināt to atdarināt un krīt un atkal vairākas reizes mēģina staigāt, krīt un atkal mēģina un krīt un tad simto reizi sāk staigāt. Svarīgi ir neraustīt bērnu, nesteidzināt, jo veselīgā bērna attīstībā visam jānotiek lēnā ritmā, bez steigas.

Pieaugušiem domas skraida ātri, bet bērns netiek līdzi – bērns mācās lēni un tas ieliek fundamentu visai dzīvei.
Tāpēc ir būtiski bērna klātbūtnē kopš dzimšanas runāt lēni, skaidri, pareizi izrunājot visas skaņas un aptverot visu dzimtās valodas prasmi. Jo bagātīgāk runā vecāki, jo vēlāk bērns var sākt runāt, mēģinot iejusties vecāku plašajā vārdu krājumā. Šie bērni parasti visu mūžu saglabā paplašinātās vārdu izveides lietojumu. Tā kā runu nosaka Marsa ritms, tas ir 2,2 gadu ritms (metāla dzelzs procesi), tad arī bērna runa var uzlaboties ik pa diviem gadiem. Šodien jāņem vērā akcelerāciju, kas nobīda dabas izraisītos procesus. Ja vecākiem ir nabadzīgs vārdu krājums, bērns vispirms apgūst tieši tik daudz vārdu, ko piedāvā attiecīgais paraugs. Šie bērni parasti sāk runāt agrāk, tomēr viņu vārdu krājums ir un paliek ierobežots. Šo trūkumu visbiežāk izdodaas kompensēt tikai skolas vecumā. Bērnu dziesmiņas, jautri dzejolīši un skaļa lasīšana, bet vislabāk pasaku stāstīšana bērnā rada prieku par valodas skanējumu un paplašina izteiksmes iespēju.

Otrs, kam jāpievērš uzmanība ir kustības un rotaļas. Bērna attīstība tiek bremzēta, ja viņš aug pie televizora vai datora. Jāapzinās, ka ārējā pasaule var bērnu tā ietekmēt, ka var arī nodarīt fizisku ļaunumu līdz pat slimībām.

Televizors, dators un citas jaunākās tehnoloģijas ir jāizslēdz no bērna pasaules – bērns nav nobriedis un gatavs visu informāciju emocionāli pārstrādāt, ko satur modernie komunikāciju līdzekļi!!! Attīstība notiek laikā un telpā. Skatoties televizoru acu kustību amplitūda tiek ierobežota. Kad bērs rakņājas smilškastē vai braukā ar mašīnu pa zemi, acis iziet visu kustību loku un tiek attīstītas

R. Šteiners: Nevar nākotnē visu vērst par labu, kas līdz 7. dzimšanas gadam bērna audzināšanā tika nokavēts. Tā kā daba īsto priekš fiziskā cilvēka ķermeņa pirms dzimšanas sagatavo, tā cilvēkam, kas audzina, ir jārūpējas par pareizu apkārtējo vidi. Tikai pareiza apkārtējā vide uz bērnu darbojas tā, ka viņa fiziskie orgāni izveido īstās, pareizās formas.

Burvju vārdi, kas raksturo bērna attīstības ar apkārtējo vidi: atdarināšana un paraugs.

Tāpat kā mēs nevaram samazināt augļa attīstību mātes miesās (desmit lunārie mēneši), tāpat arī pēc piedzimšanas jaundzimušā un bērna attīstība turpinās līdz 21 gada vecumam. Var jau ar kabeļu palīdzību rādīt multenes arī bērnam vēderā, lai viņam nebūtu garlaicīgi un tik tumšs – vai tas nebūtu absurdi? Paātrināšana notiek uz bērna turpmākās veselības un likteņa rēķina. Jaunie vecāki tagad aizbildinās, ka laiks tāds, ka viss notiek ātrāk (un bērnam jāapgūst šīs lietas), tomēr grūtniecības laiku vēl nevienam nav izdevies saīsināt, kā arī mainīt dienu pret nakti.

Tikai sākot no 3 gadu vidu bērni sāk atcerēties, jo piedzīvojumi tiek atdalīti no aizmiršanas. Un līdz ar to tiek sniegta pirmoreiz iespēja piedzīvot „Es”, jo tikai tad, kad bērnam ir piedzīvojumi, ko viņš atzīst kā savus, kā viņa iekšējās pasaules sastāvdaļu, kaut arī tie jau laika ziņā ir pagātnē, var šis bērns sevi piedzīvot kā ar laiku nesaistītu būtni.

Te nav runa par to, kas notiek apkārtējā vidē materiāli, bet gan par to, ko bērns uztver dvēseliski šajā fiziskajā telpā, iedarbojas uz garīgajiem spēkiem. Visas morālās, un nemorālās darbības, muļķīgās un prātīgās rīcības, ko bērns var sajust un līdzi izdzīvot. Ne jau vecāku runas iedarbojas uz bērniem, bet gan darbības un iedarbojas tieši uz ēterisko ķermeni. Bērns mācās caur atdarināšanu. Un fizisko orgānu veidošanās notiek caur fiziskās vides iedarbības, piemēram, veselīga redze veidojas, ja bērnam apkārt ir gan īstās krāsas, gan gaismas attiecības. Kā arī tikai tad veidojas pamats veselīgai morāles izjūtai, ja bērns redz morāli veselu vidi. Ja bērns līdz 7 gadu vecumam tikai muļķīgu rīcību redz un jūt, smadzenes formējas tā, ka arī vēlākā dzīves laikā ir pieradināts darīt muļķības.

Bērna attīstība līdz 7 gadu vecumam pamatojas uz vecāku pašattīstību.

Drudzis vai augsta ķermeņa temperatūra?

Kāda ir Normāla ķermeņa t? Kas uztur cilvēka ķermeņa temperatūru augstāku kā ārējā vidē? No kurienes šis siltums nāk? Kas to kurina? Kādas un uz ko ir temperatūras reakcijas? Kā ir attīstījusies un mainījusies attieksme pret temperatūru pēdējo trīsdesmit gadu laikā? Kāpēc mēs šodien visu vēlamies nosist, nogalināt? Arī temperatūru. Kāpēc šodien tik dramatiski pieaug saslimšana ar vēzi un autoimūnām slimībām? Vai var atrast kopsakarības?

Lai atbildētu uz šiem un vēl daudziem jautājumiem, kas rodas katru dienu pacientu pieņemšanā, nolēmu apskatīt temperatūras nozīmi no dažādām pusēm. Manu uzmanību temperatūras un iekaisuma reakcijai pievērsa tas, ka 99 % cilvēku, kas saslimuši ar vēzi, vienmēr brīnās, sakot:

„Kā man var būt vēzis, ja es esmu tik vesels, ka apmēram desmit gadus man nav bijušas nekādas saaukstēšanās slimības un augstas temperatūras?”

Te jau pati par sevi rodas atbilde, ka augstas t-as epizožu neesamība nenozīmē veselīgu organisma stāvokli, jo tajā var attīstīties vēzis.

To, ka temperatūrai cilvēka veselībā ir visvarīgākā loma jau no sen seniem laikiem, pierāda tas, ka jau 1030. gadā Persiešu zinātnieks Abd Allāh ibn Sīnā latīniski - Avicenna, teica:

„Iedodiet man līdzekli, kas paaugstina ķermeņa temperatūru un es izārstēšu visas slimības”.

Avicennas Medicīnas kanons kalpoja par mācību līdzekli universitātēs līdz 1650. gadam.

Normāla cilvēka ķermeņa temperatūra ir no 35.9 līdz 37,5 Celsija grādiem.

Katram cilvēkam tā ir individuāla. Galvenais ir temperatūras līkne vai t diennakts ritms. Līknei, jābūt vienmērīgai – zig-zag veidā. Veselam cilvēkam T jāsvārstās no 0,5 līdz 1 C grāda robežās (no rīta zemākai un vakarā ap pieciem sešiem visaugstākai). Pie pataloģijas – mainās ritms, var būt, ka pēcpusdienas t° nekāpj pietiekoši, bet ritms saglabājas vai ir taisna līkne (kas ir jau bīstami), var būt, ka ir haoss, kas nav saistīts ar d/n ritmu – parasti audzēja vēlīnajās stadijās. Nav labi, ja t° līkne ir taisna vai, ja rīta t° ir augstāka un vakara – zemāka. Temperatūras līknei ir jābūt ritmiskai. Jāatceras, ka sievietēm ovulācijas laikā t° ir paaugstināta.

Pie dažādām infekcijām t līknes atšķirās. Tā agrāk noteica, kāda infekcija ir cilvēkam un kad sākas izveseļošanās – atkarībā no temperatūras līknes (kādreiz slimnīcās pacienta gultas galā vienmēr bija lapa ar temperatūras līkni).

Cilvēka ķermenī temperatūra ir diferencēta, tas nozīmē, to, ka katrā orgānā tā ir savādākā, atkarībā no procesiem, kas tur notiek. Piemēram plaušās ir viszemākā temp 35.5 C, salīdzinot, piemēram aknā ir pie 40 C (krievu valodā vārds akna ir cēlies no vārda Peč – krāsns). Kad pie plaušu karsoņa cilvēkam ir augsta ķermeņa t, tad histoloģiski t.i. šūnu līmenī plaušās iekaisums tiek iedalīts un nosaukts – baltā un sarkanā hepatizācijas stadija. Tas nozīmē, ka pie karsoņa plaušu audi kļūst līdzīgi aknu audiem un procesi norit līdzīgi kā aknā, bet kas normālā stāvoklī tur nav raksturīgi.

Ar šo tikai gribēju vērst uzmanību uz to, ka cilvēka organisms ir ļoti sarežģīta pašregulējoša sistēma, kas paceļot vai samazinot savu iekšējo siltumu regulē un izmaina šūnu darbību, dažādās situācijās. Un to, kā tas tiek vadīts – tas vēl līdz šim laikam līdz galam nav izpētīts.

Ar ko ir saistīts ķermeņa siltums?

Kā mēs nosakām, kad cilvēks ir nomiris - nedzīvs, tad, kad iztrūkst elpošana (ir izdarīta pēdējā izelpa, kārdeiz teica „izlaida garu” – pretēji pie dzimšanas notiek pirmā ieelpa) un strauji pazūd ķermeņa siltums. Tātad temperatūrai ir vistiešakā saistība ar garīgo dzīvības substanci, cilvēkā un dabā.

Hipotalams

Ķermeņa temperatūru kontrolē smadzeņu daļa, ko sauc par Hipotalamu, kas atrodas zem Talama virs smadzenītēm. Tas ir rieksta lielumā un satur mazus kodoliņus, kas pilda dažādas funkcijas. Viena no svarīgākajām funkcijām ir saistīta ar nervu sistēmas saikni ar endokrīno sistēmu caur Hipofīzi. Tas atbild par vielu maiņu, metabolismu un autonomās nervu sistēmas darbību. Tas sintezē un izdala neirohormonus, kas saucās atbrīvojošie hormoni, kas hipofīzē palielina vai samazina hormonu sekrēciju.

Hipotalams kontrolē: ķermeņa temperatūru, bada – sāta sajūtu, slāpes, svarīgus dzimumuzvedības instiktus, kā arī noguruma, miega un cirkadiānos diennakts ritmus. Līdz ar to tas koordinē daudzus hormonālos un uzvedības diennakts ritmus – tas ir svarīgs homeostātisks mehānisms, kā arī cilvēka uzvedības faktors.

Hipotalāmam ir jāatbild (jāreaģē) uz daudziem iekšējiem un ārējiem kairinātājiem (signāliem), jo ir saistīts ar daudzām Centrālas nervu sistēmas daļām , ieskaitot smadzeņu stumbra retikulāro formāciju, autonomo jeb veģetatīvo nervu sistēmu, limbisko nervu sistēmu.

Hipotalams reaģē un atsaucās uz:

• gaismu (dienas garumu un gaismas periodu, lai regulētu cirkadiānos un sezonas ritmus);
• smaržām (caur ožas receptoriem, ieskaitot feromonus – ietekmē fertilitātes funkcijas, sievietes menstruālo ciklu, partnera izvēli-loma cilvēka smaržai, seksuālo orientāciju, dzimumhormonu izdali);
• steroīdiem hormoniem (ieskaitot dzimumhormonus un virsnieru hormonus, heteroseksuāliem vīriešiem un homoseksuālām sievietēm hipotalams atbild uz estrogēnu kairinājumu, bet heteroseksuālām sievietēm un homoseksuāliem vīriešiem hipotalams reaģē uz testosteronu, tāpēc pie pārsalšanas dažkart paglābj sekss);
• pa nervu ceļiem saņem impulsus no sirds, kuņģa, dzimumorgāniem;
• tieši to ietekmē no asinīm nākoši impulsi: leptīni, angiotenzīns, insulīns, hipofīzes hormoni, citokīni, glikozes koncentrācija plazmā, osmolaritāte utt.;
• stress!;
• mikroorganismu invāziju – hipotalams paaugstina ķermeņa temperatūru, lai ierobežotu mikroorganismu attīstību!
• uzvedību – aizsargreakcijas – agresivitāte, pasivitāte

Pirogēnās vielas, jeb vielas, kas izsauc hipotalāma reakciju ar paaugstinātu temperatūru. Tās izdalās pie:

• Infekcijām – vīrusu (gripa), kuņģa-zarnu trakta; plaušu, ausu, ādas, urīnpūšļa, kakla, nieru infekcijām;
• iekaisuma procesiem;
• zāļu narkotisko līdzekļu blakus efektiem;
• vēža;
• vakcinācijas.

citi drudža iemesli:

• asins receklis vai plaušu asinsvada nosprostojums
• autoimūnās slimības – sarkanā vilkēde, reimatiskais artrīts uc.
• homonu traucējumi – hipertireoze (palielināta vairogdziedzera darbība);
• nelegālās narkotikas –palielina siltuma ražošanu – amfetamīns, kokaīns.

Temperatūru ir vieglāk izmērīt, nekā atrast cēloni, kas to izsauc. Ārstam ir jāiztaujā pacients par simptomiem, zālēm, slimībām utt., ceļošanu uz Āfriku piem: Malārija. Vai ērču kodumiem - Laima slimība. Dažkārt ārsts tiek konfrontēts, kad t 38 C ilgst vairākas nedēļas, bez iespējamā cēloņa atrašanas. Temperatūras paaugstināšanās nav bīstama, bet ir bīstama hipertermija vai ķermeņa pārkaršana, kas var iet kopā ar augstu temp, karstuma dūrienu (pārkaršanu saulē), dažādu medikamentu vai narkotisko līdzekļu lietošanas sekām vai insultu. Ja ir hipertermija, ķermenis vairs nespēj kontrolēt ķermeņa t.

Hipotalāms darbojas kā sava veida termostats organismā, tas notur vēlamo temperatūru ķermenī un stimulē siltuma ražošanu un saglabāšanu – paaugstinot asiņu temperatūru vai samazinot to ar svīšanu, asinsvadu paplašināšanos. Visi drudži ir saistīti ar izmaiņām hipotalamā.

Paaugstināta ķermeņa temperatūra kāda cita iemesla pēc tiek saukta par hipertermiju jeb pārkaršanu. Reti, bet tiešs hipotalāma bojājums (no insulta vai audzēja) rada drudzi – to sauc par hipotalāmisko drudzi, tomēr biežāk šādi bojājumi izraisa ļoti zemu ķermeņa t.

Varētu vēl daudz rakstīt par hipotalamu, bet tas bija svarīgākais, lai apmēram nojaustu ar ko tas mazais dziedzeris mūsos nodarbojas.

Polārais process

Lai runātu par drudzi, jārunā par polāro procesu, kas notiek organismā – tas ir sklerozes process. Tie tāpat iekļaujas šajos procesos:

karstums <------> aukstums
jaunība <------> vecums
uzbūvējošie <------> noārdošie
miegs <------> nomods

Mēs varam redzēt, ka iekaisuma procesi pārsvarā saistās ar jaunību vai pirmo dzīves pusi, salīdzinājumā sklerotiskās slimības – sacietēšana, mineralizācija ir vecumā.

Var teikt, ka pēdējos gados ir notikusi šo procesu pārbīde un katrs var iedomāties vienu iemeslu tam saistībā ar noteiktām medicīniskām terapijām.

Piemēram: Vieni ilgu laiku uzskata, ka augsta temperatūra bērnu slimībās ir labvēlīga un veselīga ķermeņa reakcija. Tie zina, ka šie procesi aktivē un stiprina bērna aizsargspējas. Šodien citi ķerās pie t mazinošiem līdzekļiem pārāk agri, ja vien bērna slimība netiek nogalināta pilnīgi jau no paša sākuma ar potēšanu. Nav idejas, kāpēc bērni tiek nomākti? Tomēr daudzas pieredzes liecina, ka šis jautājums ir cieši saistīts ar šodienas vēža saslimšanas biežumu.

Lai arī cik pateicīgi mēs esam par antibiotiķiem un par iespēju lietot tos individuālā ceļā, palīdzot atsevišķos gadījumos, tomēr mums jāsargājas pielietot tos pārāk ātri.

Iekaisuma procesā katrs var novērot un pieredzēt kā cilvēka četru locekļu sadarbībā slimība tiek vesta cauri harmoniskai mijiedarbībai. Šajā ceļā individualitāte tiek nedaudz uz priekšu savā attīstībā. Vecāki var novērot šīs izmaiņas savos bērnos pēc bērnu slimību pārslimošanas.

Siltums (calor), sāpes (dolor), pietūkums (tumos) un apsārtums (rubor) ir četras iekaisuma atšķirības pazīmes kopš neatminamiem laikiem.

Ego strādā siltumā, sāpes ir astrālā ķermeņa ekspresija, pietūkums ir ēterisko jeb dzīvības spēku izpausme un apsārtums attiecas uz fizisko ķermeni.

Iekaisuma process normālā darbībā ir kontrastejošs attēls sklerozei un ir ļoti atšķirīgs no tiem pie pārmērīgas iekaisuma reakcijas. Pie pēdējās dominē audu un šūnu nāve un degradācija (sabrukšana). Šādi procesi daudz maz normāli ir novecošanās procesos. Šodien šādas slimības gaitas norise pieaug agrīnā vecuma bērniem caur neapdomīgu terapiju, piemēram dodot bērniem sintētisko vitamīnu D rahīta profilaksei. Tā lietošana izsauc pāragru (priekšlaicīgu) kaulu pārkaulošanos (sacietēšanu) un sklerozi.

Pataloģisks jeb uz slimību vedošs process vienmēr ir dabīgo procesu pārvietošanas vai nomākšanas vai pastiprināšanas sekas.

Ikdienas medicīnā vēzi saprot kā sodu par nepareizu dzīvesveidu u.tml., piemēram, vēzis rodas tāpēc, ka cilvēks smēķē.

Vēža ārstēšanā tiek izmantotas ļoti toksiskas vielas - ķīmijterapija un staru terapija. Tās ir kaitīgas, pat neraugoties uz to, ka, piemēram, staru terapiju var lietot lokāli ļoti minimālās devās un ķīmiskie līdzekļi ir kļuvuši ļoti iedarbīgi. Pēc šādas ārstēšanas pacients ilgi nevar attapties, jo līdz ar slimajām šūnām gājušas bojā arī veselās. Šī metode ir kā sātana izdzīšana ar Belcebulu – klasiskā medicīna uzskata, ka vēzis ir kaut kas briesmīgs un ar tādām pat metodēm to ārstē.

Svarīgi būtu saprast, ka cilvēks nav tikai fizisks veidojums un, ka būtu labi, ja cilvēku skatītu plašākā nozīmē. Antroposofā medicīna ņem vērā arī cilvēka dvēselisko un garīgo pusi un tā piedāvā palūkoties uz cilvēku kā veselumu, ar domu, ka slimība nāk ar kādu nozīmi, ar vēsti – cilvēkam jāsāk domāt – kāpēc viņš šeit ir atnācis, kas ir viņa dzīves uzdevums? Un tad sākas izmaiņas –visgarākais ceļš sākas ar pirmo soli – sapratni, ka var arī dzīvot savādāk, nevis pēc šablona kāds pieņemts sabiedrībā – ka tikai jābūt veiksmīgam, ka jāmācās prestižā skolā, ka jāpelna liela nauda utt.. Jāsāk domāt, kas pašam patīk un sagādā prieku, kāds sapnis nav piepildīts un kas sevī ir jāmaina. Un te vajag padomāt – kas tieši jāmaina (domāšanā, uzskatos, dzīvesveidā) vai arī ziņo, ka šajā dzīvē nav kaut kas saprasts (varbūt – viedums?). No tā izriet arī priecīgā ziņa – vēzis nav neizārstējama slimība, fatāla kaite, nav arī nolemtība, bet gan jauna iespēja – apdomāt dzīvi un saprast, kāpēc esi saslimis. Un iespēja sākt jaunu dzīvi. Vienam tas ir ceļš uz pilnīgu izārstēšanos un dzīvesveida un apstākļu maiņu, citam pirms nāves sapratni un apjausmu, kas bija jādara savādāk un laimes sajūtu, ka tomēr tas ir saprasts. Tas dod iespēju nomirt mierīgi, laimīgi, nevainojot mediķus, sabiedrību, apkārtējos un sevi, bet ar sapratni par to, ka viss notiek likumsakarīgi un spēju piedot sev un pārējiem.

Kādi apstākļi veicina saslimšanu ar vēzi?

1. Ja cilvēkam piemīt pašidentifikācijas trūkums – nezina ko šeit dara, kāds ir dzīves uzdevums, galvenais nodzīvot dzīvi kā pienākumu līdz nāvei.
2. Ja bez ierunām pieņem radušos situāciju, mēģina no acīm nolasīt, ko no viņa gaida, būt ērts darbinieks, dzīvesbiedrs, bērns. Mēģina izpatikt, lai tikai neviens nekritizētu, neteiktu neko sliktu par viņu. Parasti tās ir upura reakcijas, kas rodas, ja cilvēks ir pārcietis fizisku vai psihisku vardarbību, vai bērnībā nav labas attiecības ar vecākiem.
3. Ja cilvēks pats savā dzīvē neko nenosaka, vien pielāgojas apstākļiem, ir gluži kā robots. Un ir ar to apmierināts.

Klasiskā medicīna ārstē vien miesu, acīm redzamo, aptaustāmo, izgriežamo, un „nerokas dziļāk” – neanalizē cēloņus. Protams, arī šāda – radikāla ārstēšana ir vajadzīga, taču nedrīkst aizmirst arī par Dvēseli un Garu! Ir lietas, kas labi ieskatoties, signalizē par ļaundabīgo audzēju organismā jau tad, kad analīzes vēl to neuzrāda. Ir jau skaidrs, ka slimība sākas daudz ātrāk, nekā to var pamanīt pats cilvēks vai medicīnas darbinieks. Vēzis praktiski jau ir sācies tad, kad to tikai uzskata par pirmsvēža stāvokli, kad ārējas pazīmes par tā esību vēl nemaz nav konstatējamas. Tāpēc ir iespējams terapiju sākt daudz ātrāk, negaidot, kad tas būs saredzams un sataustāms. Ideāli, ja klasisko medicīnu papildina ar antropozofās medicīnas dvēselisko un garīgo aspektu.

Vēzis ir raksturīgs ar ļoti individuālu, neprognozējamu raksturu – vienam cilvēkam notiek strauja izveseļošanās, citam, kuram šķiet, tūlīt, tūlīt būs labi, rodas strauji recidīvi. Līdz ar to terapijai arī jābūt ļoti individuālai.

Maņu orgānu veidošanās nepareizā vietā

Cilvēkam jābūt atvērtam ārpasaulei ( altruistam uz āru) un egoistam pret sevi, savu ķermeni. Savas miesas, sava tempļa, kurā mājo dievišķā dzirksts, labā jādara viss: pareizi jāēd, laicīgi jāiet gulēt utt.- tas ir ļoti sevi jāmīl. Savukārt pret ārpasauli cilvēks nedrīkst noslēgties, ir jāsatiekas ar cilvēkiem , jādibina attiecības, jāpieņem citu domas un brīvi jāmainās viedokļiem. Tikai attiecībās ar citiem cilvēkiem attīstās cilvēks un cilvēcīgums. Cilvēkam ir stabili jāstāv uz zemes ar skatienu debesīs. Vēzis ir tas labais domāšanā, kam bija jābūt vērstam uz ārpusi, bet slimības gadījumā tas atrodas organisma iekšienē. Labais atrodas ne savā vietā.

Būtībā pasaulē nav nekā 100 % laba un 100% slikta - viss, kas ir radīts, ir radīts, lai normāli, līdzsvaroti funkcionētu. Līdzsvara izjukšanas gadījumā, ja labais atrodas ne savā vietā, tad rodas problēmas. Piemēram, ja uguns ir kamīnā, mēs pie tās sildāmies, priecājamies un mums pat prātā nenāk, ka varētu būt savādāk, bet līdzko izceļas ugunsgrēks, tā mēs sakām, ka ir nelaime – uguns ir izgājusi no savas vietas.

Viens no priekšnosacījumiem vēža profilaksei ir: brīvi izteikt savas domas, apmainīties ar tām nevis nepārtraukti tās kontrolēt. Domas nāk, iet un mainās – gluži tāpat kā audzējs. Svarīga ir brīvība domāšanā, attiecībās ar citiem cilvēkiem un pienākums un rūpes par savu fizisko ķermeni.
Vēl viena mūsdienu cilvēka tendence ir, ka viss ir jāizdara, ko prasa sabiedrība – jāpaspēj aiziet uz darbu, kontrolēt bērnus, aprūpēt savus ģimenes locekļus un tā visu mūžu cilvēks pavada jādara stāvoklī, kas asociējas ar ieelpu. Cilvēks sasprindzinās - ieelpo un tik dara un dara un aizmirst, ka kādreiz vajadzētu arī izelpot, tas ir atslābināties, iepriecināt sevi, savu sirdi.

Kad ir tikai ieelpa un izelpas nav, astrālais ķermenis ir pārāk piesūcis ēterisko ķermeni un elpošana pāriet šūnu līmenī, bet fiziskais ķermenis (miesa) paliek vispār bez dzīvības, bez ētera. Tie, protams, ir mikroskopiski mazi laukumiņi. Fiziskajai miesai nepienāk nedz gars, nedz ēteris, tai nav saskares ar astrālo miesu (ķermeni) un tā sāk kļūt dzīvnieciska – šūnas mainās, iet uz embrionālo attīstības stadiju. Tur tās aug lēni vai neaug nemaz, jo nav ēteriskās miesas (ķermeņa) dzīvības spēku. Fiziski cilvēks šīs vietas nejūt, uzskata, ka tās ir svešas, arī imūnsistēma šo vietu neatpazīst. Kāpēc? Pirmsvēža stāvoklī imunitāte kļūst vājāka, organisms ir mazāk jutīgs, mazāk aktīvs pret svešām vielām (normālā situācijā imūnsistēma aktivizējas pat niecīgākā sīkuma dēļ). Šis process ilgst gadiem, tas gadiem var arī neizpausties. Viss atkarīgs no cilvēka dzīves - mainot savu attieksmi pret sevi, citiem – mēģinot sākt dzīvot savam nevis citu priekam, cilvēks sāk mācīties arī izelpot. Slimības gadījumā izelpa parasti rodas piedzīvojot lielu emocionālu vai fizisku stresu – kāds radinieks nomirst, bērns piedzimst, ģimenē pasliktinās attiecības. Slimnieks izjūt atvieglojumu pie izelpas un arī cēlonis tad ir zināms. Rezultātā – astrālais ķermenis palaiž vaļā ēterisko ķermeni un izmainītajā fiziskajā ķermenī iekrīt ļoti daudz dzīvības spēka. Šūnas sāk dalīties, bet organisms par tām neatbild. Atkarībā no tā, cik tālu šūna ir mainījusies embrionālajā virzienā, veidojas audzējs. Šajā laikā imunitāte ir novājināta un organismā neatbilstības neidentificē, rezultātā vēža šūnas mierīgi attīstas un dzīvo kā vēlas. Audzēja šūnas ir zaudējušas apoptozes spēju - tas ir spēju pašiznīcināties - tās ir mūžīgas, bet cilvēkam parāda, ka tas ir mirstīgs.

Bailes ir būtisks faktors pie audzēja – vēzis ir vistiešākā konfrontācija ar bailēm un tas liek mūsu iekšējai būtībai nodrebēt. Mūsu eksistenciālie jautājumi tad uzpeld, arī jautājums par nāvi. Eksistenciālie jautājumi vienmēr ir ar mums, bet ne vienmēr tie ir priekšplānā. Īpaši jautājums – cik ilgi es dzīvošu (cilvēks zaudē uzticību savam ķermenim un nevar vairāk to kontrolēt), kā arī jautājumi par dzīves virzienu, kvalitāti, jēgu.

Vēža labās kvalitātes domāšanā

Brīvība domāšanā – vēža šūnu nekontrolēta augšana. Brīvību, ko cilvēks neatļaujas savās domās, jušanā un gribā, rīcībā, to brīvību paņem viņa ķermenis, vielmaiņa un nekontrolēti aug – vēzis to dara cilvēka vietā organismā. Vēzis mums parāda iespējas attīstīt savu personīgo brīvību. Mīlestība ir brīvības ceļš.

Neatkarība domāšanā – vēzim tā ir autonoma augšana, nerēķinoties ar citām organisma šūnām. Sliktā kvalitāte domāšanā ir - ka cilvēks domā tikai par sevi, koncentrējas tikai uz savām vienreizējām sajūtām un domā, kā tās apmierināt – nekas cits neeksistē un neko citu nejūt. Nemirstīgais vēzis (doma ir nemirstīga) cilvēkam parāda, ka viņa fiziskais ķermenis ir mirstīgs. Domāšanai nav robežu – arī vēzim nav robežu.

Egocentrisms domāšanā – vēzis ir egoistisks, neņem neko vērā. Domāšanā vajag, lai mums būtu savs viedoklis, savas domas.

Bezgalība domāšanā – vēža šūnu nediferencēta augšana ķermenī.

1. vēža stadijas raksturojums (pirmsvēzis)

Lai saprastu šo situāciju, to var pielīdzināt gremošanai, kas ir organisma imunoloģijas centrālais orgāns – visas svešās substances, kas nonāk zarnu traktā tiek atpazītas un noārdītas, ja tas nenotiek, tad organisms saindējas. Pirmsvēža stāvoklī imunitāte gremošanā kļūst mazāk jūtīga un aktīva. Imunitāte ir iekšējā gremošana. Svarīgi ir to pasargāt. Normālā ceļā pat maza sīkuma dēļ tiek aktivizēta visa organisma imūnsistēma līdz pat kaulu smadzenēm. Ir vairāki imunoloģiskie mehānismi – viens no tiem, kad makrofāgi aprij to, ko ķermenis atzinis par svešu un paši iet bojā – līdzīgi bitēm, kad tās iedzeļ, iet bojā. Bišu saimei ir ļoti liela integritāte ar siltuma organismu (līdzīga imūnsistēmai) – tas ir viens intensīvs siltuma organisms, kas reaģē, ja viņu traucē, aktīvi dzeļot – intensīva aizsardzība – neļaujot to izjaukt. Ja bites salst, tās kļūst kūtras.

Atnāk pacients ar vēža diagnozi un brīnās: es 10 – 15 gadus ne ar ko neesmu slimojis (biju vesels), nav bijusi pat paaugstināta temperatūra un tagad pēkšņi vēzis! Nekas jau tik ātri nerodas. Gan jau ir bijusi kāda kaite, tikai imunitāte uz to nav reaģējusi, tāpēc labāk reizi gadā paslimot, kaut ar iesnām un riktīgu temperatūru, jo tad vari būt drošs, ka imūnsistēma strādā. Mēs ik dienu saskaramies ar vīrusiem un baktērijām un organisma imūnā sistēma visu laiku ir aktīva un strādā normālā situācijā.

Priekšvēža stadijā organisms ir līdzīgs bišu saimei, kurai salst. Šajā stadijā imūnsistēma ir kūtra. Līdz ar to ir novājinātas visas organisma reakcijas.

Iekaisīgās reakcijas kļūst lēnas. Ilgstoši nav bijusi temperatūra, ja paugstinās, tad mazliet un ilgi paliek. Pacienti bieži nesaka, ka salst, bet patiesībā nejūt vēsumu. Aukstumu nepamana, bet siltumu nepanes.

• Ko pacienti pamana – ir nepārejošs nogurums.
• Raksturīga svešuma sajūta pret savu miesu – nejūtas ķermenī kā savā mājā – distancēts no savas miesas.
• Nav apmierināti ar savu miegu - grūti iemigt un ir nepietiekošs dziļais miegs – no rīta nav izgulējušies (cilvēki pierod pie tā un tāpēc bieži neatzīmē to kā problēmu).
• Gribā ir vājums – normāli cilvēks ar savu gribu dzīvē ir integrēts – manas grūtības ir manas. Vēža pacientiem smalkā veidā parādās sajūta, ka viņi nav integrēti. Grūti attīstīt to, ko paši vēlas, grūti pieņemt lielos lēmumus.
• Cilvēks ir uzticīgs saviem pienākumiem, pielāgojas apstākļiem - nolasa, kur ir viņa vieta, uzdevumi šajā dzīvē. Gribas sfēra pārņem maņu raksturu. Grūti ir vienkārši būt. Grūti saprast, kas es esmu, kas man ir jādara. Tas ir slimības simptoms!!!
• Tendence uz aizcietējumiem.

Protams ārstam tas viss ir jāvērtē kopumā un saistībā ar citiem saslimšanu iemesliem.

Kā diagnosticēt?

• Vēža pacientiem vairākus gadus nav bijusi paaugstināta temperatūra. (Zemās temperatūras iemesli var būt dažādi – antibiotiku un analgētiķu lietošana, nepamatota iekaisīgo procesu likvidēšana tādā veidā nokaujot imunitāti). Katru dienu no rīta un vakarā vienā laikā mēnesi mēra temperatūru. Līknei, jābūt vienmērīgai – zig-zag veidā. Rīta t°. jābūt zemākai, vakara –augstākai par 0,5°. Pie pataloģijas – mainās ritms, var būt, ka pēcpusdienas t° nekāpj pietiekoši, bet ritms saglabājas vai ir taisna līkne (kas ir jau bīstami), var būt, ka ir haoss, kas nav saistīts ar d/n ritmu – parasti audzēja vēlīnajās stadijās. Nav labi, ja t° līkne ir taisna vai, ja rīta t° ir augstāka un vakara – zemāka. Temperatūras līknei ir jābūt ritmiskai. Jāatceras, ka sievietēm ovulācijas laikā t° ir paaugstināta.
• Cilvēks nespēj pieņemt lēmumus, nespēj ar kaut ko aizrauties, atrodas pārāk izteiktā ieelpas vai man jādara stāvoklī.
• Maz svīst.
• Tendence uz aizcietējumiem.
• Miega traucējumi.
• Nevar paraudāt. Smiekli un raudas ir laba izelpa.
• Bailes – ieelpa. Šauruma sajūta, dzīvo kā tunelī.
• Iekšējās izolācijas sajūta, nav spējas veidot kontaktus. Kontaktējot ar citiem, attīstās cilvēks un cilvēciskums un nav nozīmes, vai šīs attiecības ir sliktas vai labas. Attiecībās ar citiem ir jābūt atvērtam.
• Vēzi bieži nevar pamanīt, jo organisms skarto vietu slēpj, veido ēnu: ēteris ar astrālo ķermeni cilvēkam ieelpā esot rada tādus kā mākoņus un padara apdraudētās vietas neredzamas. Kaut kur citur rodas muskuļu sāpes vai tromboze. Slimais nesaprot – kāpēc.
• Nejūt slāpes, nepietiekami dzer tīru ūdeni.
• Nejūtīgums maņu orgānu darbībā.
• Var samazināties svars, mainās vēdera izeja, garšas, ieradumi, piemēram, pēkšņi sāk negaršot kāds produkts.

Vēzis dažādos orgānos

Dvēsele (jūtas) ir saistīta ar iekšējiem orgāniem. Jūtas dzīvo orgānos un katra ir saistīta ar kādu noteiktu orgānu. Tie ir kā Dvēseles orķestris, kurā skan dažādi instrumenti. Ja kāds orgāns ir priekšplānā, tas ir vieglāk ievainojams.

Krūts vēzis sievietēm, prostatas vēzis vīriešiem

Sievietes, kas piedzīvojušas milzīgu stresu. Izveidojušas iekšēju paraugu, kā tikt ar to galā, labi pārvalda jūtas, tur sevi grožos. Pārdzīvo konfliktu starp to, kāda gribētu būt kā sieviete un starp ārējām prasībām. Izjūt lielu vainas sajūtu pret sevi par to, ka nespēj būt tāda sieviete, kāda pati vēlētos būt. Ir izteikti jūtīgas (ļoti ievainojamas jūtu dzīvē), bet nespēj to parādīt vai izskaidrot, intelektualizē savas jūtas. Atzīst atzinību caur spējām, nevis caur mīlestību. Bieži nav pārsteigtas par savu dzīvi un to, kas notiek. Iekšā ir lielas ciešanas, ilgas. Pagātnē – konflikts ar māti. Sarežģītas, vēsas attiecības ar māti. Viņām ir sajūta, ka viņas nedrīkst dabūt to, kas viņām ir nepieciešams, vajadzīgs.

Dzemdes kakla vēzis

Visa dzīve ir tikai attiecības. Visu dara kāda cita labad. Dzīve veltīta citiem. Nespēj sevi aizsargāt. Spēja atdoties noved pie tā, ka ļauj dvēseliski sevi izvarot, var izveidoties arī pēc fiziskas izvarošanas. Dzemdes kakls reprezentē satikšanās spēju, jūtību pret dvēselisku vai fizisku robežu – grūti novilkt robežu. Piedzīvojušas fizisku vai dvēselisku varmācību. Nepatīk vaginālā izmeklēšana.

Slimība katram ir individuāla, tā tiek sūtīta, kad cilvēks ar kaut ko nav ticis galā. Ņemot dzīvi savās rokās, visu var kardināli mainīt. Svarīgi cilvēkam ņemties ar savu dzīvi, nevis ar citu cilvēku dzīvēm. Un arī slimība kardināli mainīsies. Slimība nav fatāla, tā ir atkarīga no cilvēka paša un viņa turpmākās rīcības. Katram ir iespēja ieklausīties sevī un mainīties. Tas ir tāpat kā ar smaidu. Tikko tu pasmaidīsi, katrs pretimnācējs tev atsmaidīs pilnīgi neapzināti.

Cilvēki saka, ka Latvijā visi ir īgni, nesmaida, bet sāciet ar sevi – pasmaidiet pasaulei un Jūs redzēsiet kā visa pasaule Jums smaida. Galvenais īstenojiet savus sapņus, nevis citu cilvēku vēlmes! Mēģiniet atcerēties savus ideālus un sapņus, kas ir norakti tālākajā sirds kaktiņā un realizējiet tos. Jums nav jābūt ērtiem priekš citiem, bet vispirms tikai pret sevi. Ir pacienti, kas maina nodarbošanos, pat dzīvesvietu un piepilda savu zilo sapni – dara to, ko iepriekš dzīvē nav uzdrošinājušies darīt. Cits dzīves steigas dēļ atstājis novārtā savu sapni par pasaules apceļošanu, cits par dejošanu, cits par grāmatas uzrakstīšanu...

No visas sirds jādara to, kas patīk un sagādā prieku sirdij. Un tad pamazām saslimšana, sāpes, sliktās sajūtas pazūd vai atkāpjas...

Dievišķā gaisma, Kristus Saule,
Sasildi
Mūsu sirdis,
Apgaismo
Mūsu galvas,
Lai taptu,
Ko mēs
No sirds iesākam,
Ko mēs
No galvas
Mērķtiecīgi paveikt gribam.

Vēzis nav sods, tas ir jauna iespēja paskatīties uz savu dzīvi no malas un izvēlēties atbilstošu turpmāko dzīvi. Izvēlēties un paskatīties – tās ir gribas darbības, t.i, ir jāpieslēdzas šai dzīvei, aktīvi jādomā, nevis jāturpina būt robotam.

Izpaudiet sevi, paveiciet to, ko jau izsenis esiet ilgojies darīt! Nevajag uzskatīt, ka vēzis ir slikts – pasaulē nav nekā slikta, ir tikai labais ne savā vietā. Arī vēzis ir tāds.

Eiropā viens no populārākajiem komplementārās medicīnas virzieniem ir antroposofā medicīna, kas radusies pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Tā pamatojas uz konvencionālās medicīnas zināšanām slimību diagnostikā, ārstēšanā un profilaksē un paplašināta ar vācu filosofa Rūdolfa Šteinera (1861-1925) un viņa palīdzes ārstes Itas Vegmanes (1876 –1943) pētījumiem par cilvēka ķermeni, dvēseli un garu, kas ir savstarpēji cieši saistīti. Ja kāds no šiem trim lielumiem nav līdzsvarā ar pārējiem, tas ietekmē cilvēka veselību.

Antroposofajā medicīnā ārstēšanas mērķis ir atjaunot šo traucēto līdzsvaru ar paša pacienta aktīvu līdzdalību, jo pacients un ārsts ir līdzvērtīgi partneri ārstēšanās procesā. Saslimušais cilvēks var pats ieraudzīt šo dvēseles, gara un ķermeņa līdzsvara zudumu, kopā ar ārstu izprast tā cēloņus un tādējādi līdzsvaru atgūt. Slimība cilvēkam iemāca saskatīt likumsakarības - tas ir cēloņu un seku nozīmi, likteņa labvēlību un sava iekšējā spēka apzināšanos un izmantošanu veselības uzturēšanā. Katrs pats ir savas laimes kalējs.

Antroposofija ir papildus izglītība ārstiem, kas vēlas paplašināt savas iespējas un rezultātus pacientu atveseļošanā. Antropozofā izglītība dod iespēju ārstam izmantot iespējas izvērtēt pacientu kā veselumu, ņemot vērā cilvēka biogrāfiju, pētot likteņa un personības aspektus kopsakarā ar cilvēka pašreizējo dzīvi. Katrs cilvēks ir individualitāte ar tikai sev raksturīgu garīgu īpašību kopumu (garu). Cilvēki ir dažādi. Tādējādi cilvēks atšķiras no dzīvnieka. Tikai cilvēks var kļūt cilvēciskāks dzīves laikā, tajā pašā laikā govs nevar kļūt goviskāka un suns suniskāks, jo dzīvniekam ir tikai astrālais jeb dvēseliskais ķermenis. Kaut gan arī šeit notiek progress. Atzīstot katra cilvēka unikalitāti, ārsts pie noteiktām sūdzībām nevar visiem izrakstīt vienu recepti, jo katrā atsevišķā gadījumā var būt nepieciešama atšķirīga ārstēšana. Antroposofā medicīna dziedināšanā izmanto tikai biodinamiskajās lauksaimniecībās audzētu augu, metālu un dzīvnieku preparātus, ko gatavo alķīmiskā veidā, daļēji pielietojot arī homeopātijas metodes. Šai medicīnas nozarē pielieto aptuveni no 400 augiem izveidotus ārstniecības līdzekļus, turklāt no viena auga iegūtais preparāts var tikt izmantots atšķirīgu slimību dziedināšanai. Tas ir tāpēc, ka pārsvarā tiek dziedināts kāds process, kas nosaka dažādu slimību attīstību. Liela loma atveseļošanās procesā ir dažādām pavadošām antroposofām terapijām - mākslas, veidošanas, gleznošanas, mūzikas, runas, kustību, kā arī fizikālām procedūrām tādām kā ritmiskās masāžas, ēterisko eļļu vannas, apliekamie, zāļu tējas u.c. Būtībā nekas jauns tas nav, tikai apkopotas gadsimtiem senas ārstniecības metodes, kas sevi ir pierādījušas un darbojas vēl joprojām, savienojumā ar modernām tehnoloģijām un diagnostikas iespējām, kas ļauj radīt mūsdienu cilvēkam drošus un nekaitīgus ārstniecības līdzekļus.

Mūsdienās antroposofo medicīnu praktizē vismaz 80 pasaules valstīs, tā nav sastingusi mācība, bet gan turpina attīstīties un mainās līdzi laikam. Arī Latvijā praktizē vairāki antropozofās medicīnas ārsti, kuri zināšanas šai jomā ieguvuši gan ārvalstīs, gan pēcdiploma tālākizglītības kursos Rīgas Stradiņa universitātē.

Palīdzot citiem, palīdzi pats sev.

Gita Ganģe, „Veselības centra 4” ģimenes ārste, antroposofās medicīnas pamatus pirms vairākiem gadiem sākusi apgūt Šveicē (International Postgraduate Medical Training (Starptautiskā tālākizglītība ārstiem)/ IPMT- Medizinische Sektion am Goetheanum).

Patlaban Gita turpina pēcdiploma studijas Rīgas Stradiņa universitātē un iegūtās zināšanas jau vairākus gadus pielieto savā ikdienas ģimenes ārstes praksē. Ārstam jāsaprot, ka palīdzot citiem, mēs tikai palīdzam paši sev. Un tas ir jādara ar vistīrāko sirdsapziņu. Tas ir tādā likteņa un karmiskā skatījumā, jo ārsta profesija ir viena no karmiskākajām. Tas novērš izdegšanas sindroma un neapmierinātības attīstību pret pacientiem un darbu. Tad ar laiku atnāk dvēseles miers, gandarījuma un laimes apziņa no sava darba.

Gita kopš bērnības smagi slimojusi, astmas dēļ viņai tikpat kā nav sanācis apmeklēt skolu, bērnība aizvadīta slimnīcās un sanatorijās. Vairākas reizes piedzīvota arī klīniskā nāve. Diemžēl ārstu izrakstītie medikamenti maz ko spēja palīdzēt. Gitas mammai savulaik bērnu slimnīcā bija jāuzklausa ziņa, ka meitiņas mūžs nebūs ilgs. Bronhos bija pamatīgi saaugumi, un smagās astmas lēkmes neizdevās novērst.

Gita nepadevās ārstu ļaunajām prognozēm un izvēlējās pati savu attīstības ceļu, nevis ārstu nolemto invaliditāti un medikamentu mūžīgu lietošanu. Tāpēc nolēma studēt medicīnu, lai izprastu savu slimību. Toreizējo Latvijas Medicīnas akadēmiju viņa absolvēja ar izcilību. Taču diendienā strādājot ar pacientiem, Gita apjauta, ka ar apgūtajām zināšanām ir par maz. Nekļūst skaidrs, kāpēc cilvēkiem ar vienādām sūdzībām viņas izrakstītās zāles vienā gadījumā palīdz, bet citā – nemaz. Vēl kāds pacients izveseļojas, lai gan ar ārstes recepti līdz aptiekai tā arī nebija aizgājis.

Paskatīties uz pasauli no nedaudz savādāka skatupunkta rosināja arī Gitas darbs ar HIV un AIDS problēmām AIDS profilakses centrā, kā arī nokļūšana “Cilmes šūnu bankas” vadītājas amatā. Pēdējo gadu atklājumi cilmes šūnu izmantošanā medicīnā pārsteiguši daudzu valstu mediķus. Tā ārstei radās izpratne, ka cilvēks ir kas vairāk, nekā tikai materiāla būtne.

Antroposofija nav slepenas zināšanas

Gita savos meklējumos nokļuva Šveicē, kur sāka apgūt antroposofās medicīnas pamatus. Šo gadu laikā, ko viņa veltījusi jauno zināšanu uzkrāšanai, viņa kā ārste spējusi palīdzēt ne tikai saviem pacientiem, bet arī pati sev ( ar kolēģu palīdzību). Gitu vairs nemoka astmas lēkmes, un arī diagnostiskie izmeklējumi liecina, ka saaugumi bronhos izzuduši, par ko brīnās ne viens vien medicīnu pārstāvošs kolēģis.

Apgūstot antroposofo medicīnu, ārstei vēlreiz nācās iziet cilvēka rašanās un attīstības procesus gan no fiziskā gan garīgā aspekta, sākot no embrionālās perioda un iepriekš. Kopā ar studiju kolēģiem, diplomētiem ārstiem no dažādām pasaules valstīm, izejot mācību procesu - viņa vēroja augus, piedalījās dažādu terapiju apguvē, iepazinās ar ārstniecības līdzekļu pagatavošanas procesu, no augiem iegūstot dažādas substances – novārījumus, uzlējumus, grauzdējumus, pelnus un pašai arī nogaršojot, lai sajustu katras formas iedarbību.

Antroposofās gudrības jāmācās vēl vairāk nekā parastās medicīnas studijas, atzīst Gita, cilājot biezas grāmatas. Šīs zināšanas nevar apgūt dažu mēnešu laikā. Izskatās, ka pat vienas dzīves ir par maz, lai to visu aptvertu. Pat tikai vienas no antroposofajā medicīnā izmantotās terapijas – eiritmijas – apgūšanai Vācijā jāstudē pieci gadi, un tikai tad var kļūt par ārstnieciskās eiritmijas speciālistu, kas palīdz dziedēt ar noteiktu žestu un kustību palīdzību (izmantojot mūziku, dejas, runu utt).

Ārste arī uzskata, ka zināšanas, ko savulaik apkopojis antropsofijas pamatlicējs R. Šteiners un viņa sekotāji, nav nekāda slepena mācība. Tur ir iekļauts daudz kas no tā, ko jau zināja mūsu senči. Tās ir zināšanas par akmeņiem, metāliem, planētu cikliem, krāsām, smaržām, kustībām u.tml. Kāpēc latviešiem mēnestiņš saistās ar sudrabiņu (mēnestiņš sudrabiņu vizināja, sudrabiņa lietiņš lija Ziemassvētku vakarā), vaicā ārste, un pati atbild, – tāpēc, ka jau senie latvieši zināja planētu un metālu sakarības. Arī angļu valodā svētdiena nozīmē saules dienu (“Sunday”) no planētas Saule un metāls ir Zelts, bet, piemēram, pirmdiena, ir ar nozīmi “Moon” jeb mēness diena (“Monday”) no planētas Mēness un metāls ir Sudrabs. Ir septiņas pamat planētas (trīs virsaules, trīs zemsaules), septiņas dienas nedēļā un septiņi pamatelementi. To visu arī izmanto terapijā. Ir speciāls novirziens – metālu terapija. Kad to visu vēlas aptvert, tad sāc saprast zemes, kosmosa un cilvēka kopsakarības, saskatīt procesu līdzību gan cilvēkā, gan zemeslodē, gan pasaules attīstībā. Metālterapija ir ļoti iedarbīga un spēcīga, tomēr tā ir ļoti labi jāpārzina, lai nenodarītu pāri.

Šīm sakarībām ir liela nozīme, tās ietekmē cilvēka dzīves ciklu, atzīst ārste. Klasiskajai medicīnai ir grūti izskaidrot, kāpēc, piemēram, ar vēzi slims cilvēks nespēj no māla izveidot kubu, kā to var novērot antroposofajā medicīnā pielietotajā mālu terapijā. Izveseļošanās procesā novēro, ka ar katru reizi formas kļūst precīzākas. Sasirdzis cilvēks arī neapzināti veido formas, kas atgādina viņa audzēju, bet, piemēram, zīmējot, spēj izveidot sava ķermeņa karti ar norādēm, kur jau izsējušās vēža metastāzes. Tātad cilvēks pats neapzināti zina, kur mājo viņa slimība.

Vēzis - sevis apspiešanas sekas

Pacienti ar onkoloģiskām saslimšanām ir īpaši. Katrs ir spēcīga individualitāte, tāpēc arī ārstēšanas ceļi ir dažādi un ļoti laik un darbietilpīgi.

Antroposofie speciālisti atzīst, ka vēzis ir materiālistiskās pasaules uzskata izraisīta slimība. Cilvēks ir apmaldījies vērtību sistēmā, pazaudējis savu pašidentifikāciju – viņš nezina, ko šai pasaulē dara, kāds ir viņa dzīves uzdevums. Par galveno tiek uzskatīts nodzīvot dzīvi kā pienākumu līdz pat pēdējai stundiņai. Strādāt, pelnīt naudu, rūpējoties par citiem, nedomājot par savām pamatvajadzībām – būt apmierinātam, laimīgam cilvēkam. Cilvēks bez ierunām pieņem radušos situāciju, mēģina būt ērts darbinieks, dzīvesbiedrs, bērns. Cenšas izpatikt, lai tikai neviens nekritizētu, neteiktu neko sliktu. Viņš pats savā dzīvē neko nenosaka, vien pielāgojas apstākļiem. Un tā jau ir upura loma, atzīst Gita. Nereti vēža slimnieki ir pārcietuši fizisku vai psihisku vardarbību, bērnībā viņiem nav veidojušās labas attiecības ar vecākiem, tuviniekiem. Un pats bīstamākais, kas ir noticis – cilvēks ir zaudējis ticību visam, īpaši jau sev. Nav pietātes un godbijības ne pret vienu. Līdz ar to cilvēka darbības ir haotiskas, neprognozējamas – tāpat kā viņa vēža šūnu darbība organismā. Tās pilnīgi neņem vērā blakus esošās veselās šūnas un audus, dara ko grib, iet kur vēlas un traucē organisma normālās funkcijas.

Šāda attieksme pret dzīvi, dažādas garīgas traumas, nepaliek bez sekām. Šo sevis apspiesto pašizpausmi organisms cenšas pārtraukt– šūnas protestējot maina savu dabas ielikto programmu, sāk neprognozējami vairoties, tādējādi iznīcinot organismu. Gita atzīst, ka vēzis nav neizārstējama slimība vai nolemtība. Tā ir jauna iespēja apdomāt dzīvi un saprast, kāpēc esi saslimis. Tā ļauj saprast, kas pašam patīk un sagādā prieku, kāds sapnis nav piepildīts un kas jāmaina domāšanā, uzskatos, dzīvesveidā. Tādējādi tiek rasta iespēja sākt jaunu dzīvi, mainot sevi, nevis citus. Vienam tas ir ceļš uz izārstēšanos, dzīvesveida un apstākļu maiņu, bet citam - pirms nāves sniedz apjausmu, kas bija jādara savādāk un sapratni kapēc ir dzīvojis. Arī tas, ka cilvēks pirms nāves apjauš savas dzīves jēgu, maina viņa pirmsnāves stāvokli un viņš atstāj šo sauli ar mierīgu, apskaidrotu sirdi, nevis ar pārmetumiem visai pasaulei un visiem cilvēkiem par savu nelaimi, paņemot to līdzi uz savu nākošo dzīvi.

Ārstam jāpazīst vietējie apstākļi

Šveicē, iepazīstoties ar slimnīcu, kas uzņem vēža pacientus, Gita arī novērtējusi, cik labi apstākļi radīti šādiem pacientiem. Kaut vai ieejot restorānā, kur tiek ēdināti vēža slimnieki – ēdiens tiek pasniegts īpaši skaisti noformējot ar sudraba galda piederumiem, ēdamtelpā skan speciāli izvēlēta dziedinoša mūzika (tas tāpēc, ka šiem slimniekiem bieži vien nav apetītes un, lai to rosinātu tiek darīts viss). Attieksme, vide - tas viss palīdz atgūt veselību.

Diemžēl mūsu ekonomiskajos apstākļos pagaidām par ko tādu varam vienīgi sapņot. Pie mums onkoloģisko un arī citu saslimšanu ārstēšanā izmanto metodes, kas vēl vairāk kaitē organismam. Mūsdienu ārsts kļuvis par medikamentu izdales operatoru. Sanāk, ka vispirms ārstē slimību ar medikamentiem, kam ir milzīgas blaknes, bet pēc tam ķeras klāt medikamentu izraisīto saslimšanu ārstēšanai. Rodas apburtais loks, no kura retais tikai var saskatīt izeju. Regulāri saujām dzerot zāles, cilvēki kļūst līdzīgi narkomāniem, jo lielākā daļa medikamentu izraisa atkarību. Katru reizi vajadzīga lielāka deva, spēcīgāka ķīmija. Strādājot ar narkomāniem, pieredzēju, ka lai dabūtu „kaifu” viņi nesmādē ne klofelīnu, ne arī aspirīnu, nerunājot nemaz par citiem zāļu līdzekļiem.

Ārstam vajadzētu uzklausīt ne tikai slimnieka sūdzības, bet arī izzināt viņa eksistenciālās problēmas. Viņam jāizprot, kam cilvēks piešķir nozīmi, kur saskata dzīves jēgu. Tāpat ārstam svarīgi ir pārzināt vietējās problēmas, kontaktēties ar pacientu viņa valodā. Nepietiek, ja aizjūras konsultants atbrauc un par lielu naudu uz īsu brīdi izklaušina pacientu ar tulka starpniecību. Valstī jānodzīvo vismaz desmit gadi, lai varētu saprast, kā cilvēku veselību ietekmējuši dažādi ārējie, tostarp sociālie un dabas faktori. Kas der ķīnietim, neder latvietim - to var attiecināt arī uz augu valsts preparātu lietošanu.

To pašu var teikt par atveseļošanās terapijām un tehnikām, kas pārņemtas no tālu zemju kultūrām. Ārste atzīst: var izmantot, piemēram, jogu un citas relaksācijas metodes, taču tad tās ir labi jāpārzina un jāpraktizē pieredzējuša speciālista uzraudzībā. Gadās, ka meditējot cilvēks iemācās “iziet no sevis”, taču diemžēl neprot un nespēj vairs “ieiet atpakaļ”. Nav brīnums, ka ar laiku viņam uzrodas dažādas ar garīgo veselību saistītas problēmas. Uzmanīties derētu arī ar dažādām enerģētiskām terapijām ( psihoterapijas pulciņi, grupu terapijas, Reiki utt). Tā dēvētie enerģētiskie vampīri, pašiem to neapzinoties, spēj piesavināties citu dzīvei vitāli svarīgo enerģiju. Latviešu tautas dziedinošās un aizsardzības dziesmas un dainas palīdz daudz vairāk par jogas meditāciju (tā der siltā zemē mītošai un rīsus ēdošai tautai). Tās palīdz gan tikt galā ar sadzīves ķibelēm (liku bēdu zem akmeņa , pāri gāju dziedādama), gan arī aizsargāties no svešām ietekmēm (nekaries linu druva, tu manā mugurā, ne tu mana nasta biji, ne es tava nesējiņa). Tāpēc iesaku atkārtot vai sākt apgūt latviešu dzīves ziņu un tradīcijas, kas mums ir labi saglabātas un koptas.

Par laimi, atzīst ārste, Latvijā daudzi cilvēki jau pēc savas iekšējās būtības pretojas gan mazpazīstamām terapijām, gan pārmērīgai medikamentu lietošanai, to vietā cenšoties lietot praksē jau gadu desmitiem pārbaudītas lietas. Arī Vācijā un Šveicē (antroposofo terapiju apmaksā valsts) veiktā iedzīvotāju aptauja rāda, ka ar antroposofās medicīnas rezultātiem apmierināti ir ap 70 procenti iedzīvotāju, kamēr konvenciālās medicīnas rezultāti novērtēti zemāk.

Paciente : „ Visu laiku dzīvoju ar sajūtu, ka no manis kaut ko gaida, ka visu laiku kaut kas jādara, lai gūtu atzinību un mīlestību. Esmu mierīga, ir grūtības veidot kontaktus – no kā pati ļoti cietu. Maz izrādīju savas jūtas uz ārpusi, precīzi izpildīju visu, ko kāds lika darīt. Esmu ļoti, ļoti pacietīga. Slimību izjutu kā atvieglojumu. Bija grūtības norobežoties, lai pasargātu savu identitāti.”

Krūts vēzis ir raksturīgs sievietēm, kuras ir piedzīvojušas milzīgus stresus. Ir izveidojušies iekšēji mehānismi kā tikt ar stresu galā, labi pārvalda jūtas, tur sevi grožos (ir gudras, kā to menedžēt). Ir iekšējs konflikts starp to kādas gribētu būt kā sievietes un starp šodienas sabiedrības prasībām un spiedienu. Ir izteikti jūtīgas, bet nespēj to parādīt. Var intelektualizēt – vienmēr izskaidrot savas jūtas. Pieradušas pie atzinības, kas nāk caur spējām, nevis caur mīlestību. Bieži nav pārsteigtas par savu slimību. Ir liela vainas sajūta pret sevi, ka viņas nespēj būt sievietes, kādas pašas vēlētos. Iekšēji ir milzīgas ciešanas un ilgu izpausmes. Pagātnē daudzām konflikts ar māti - sarežģītas, vēsas attiecības.

Tās ir sievietes, kurām ir sajūta, ka nedrīkst un nevar dabūt to, kas viņām nepieciešams, vajadzīgs.
Ļoti ievainojamas jūtu dzīvē (līdzīgi pie prostatas vēža vīriešiem).

Pirmsvēža stāvoklis – tā ir vēža slimība, bet vēl nav sākusies vēža augšana. Vai vēzi var atpazīt pirms tas sācis augt? Ir grūti noķert brīdi, kad sākas nekontrolēta šūnu augšana.

Vēža šūnas raksturojums:

• Vēža šūna ir zaudējusi apoptozes spēju, t.i spēju pašiznīcināties, kas ir raksturīga visām vesela cilvēka organisma šūnām . Vēža šūna kļūst nemirstīga – līdzīga embrionālai cilmes šūnai – embrionālais žests. Tā sāk ražot vielas:

  • proteīnkināzes , kas saārda šūnu bazālās membrānas un vēža šūna iekļūst citās šūnās;
  • faktorus, kas nomāc gēnus,
  • citokīnus –modulē imūnsistēmu, veicina asinsvadu ieaugšanu vēzī.

• Tām ir ļoti individuāla, autonoma, apslēpta darbība –neviens nevar pateikt kur ir vēzis, kad būs metastāzes? Var būt pēkšņas izārstēšanās un pasliktināšanās. Tas var pilnīgi iziet no kontroles.

• Vēža neparedzamā darbība – vēzis jūtas ļoti labi un brīvi cilvēka organismā – dabū sev nepieciešamās barības vielas, aug bez ierobežojumiem, vairojas neticamā ātrumā (ar vēža šūnām var pieaudzēt pilnu laboratoriju-mūžīga dzīve), dodas kur vien vēlas –nav tikumu un robežu. Egocentriska uzvedība – nekad nerēķinās, ka blakusesošā šūna var nomirt! – vai tas nav raksturīgs vai vēlamais uzvedības modelis arī mūsdienu cilvēka dzīvei?????

Kas raksturīgs pirmsvēža stāvoklim jeb pirmajai vēža stadijai?

I stadijā organisms ir līdzīgs bišu saimei, kurai salst, ja bitēm ir auksti – tās ir kūtras. Cilvēka imūnsistēma ir kļuvusi kūtra. Iekaisīgās reakcijas kļūst lēnas. Ilgstoši nav bijusi AUGSTA temperatūra. Ja tā paugstinās, tad mazliet un turās ilgi. Bieži cilvēki nesaka, ka salst, bet patiesībā nejūt vēsumu. Šodienas cilvēks aukstumu nepamana, bet siltumu nepanes. Nestrādā imūnsistēma, kuras funkcija ir samazināt ķermeņa temperatūru karstumā un paaugstināt aukstumā – cilvēks vairāk nesaņem signālu, ka viņam salst vai ir karsti (izraisa nepareiza antibiotiķu un steroīdo un nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana - nepamatota iekaisīgo procesu likvidācija).

Kādas izmaiņas cilvēki var pamanīt:

• Nepārejošs nogurums;
• Svešuma sajūta pret savu miesu – ķermenī nejūtas kā savā mājā – distancēts no savas miesas;
• Nav apmierināti ar savu miegu - grūti iemigt un ir nepietiekošs dziļais miegs – no rīta nav izgulējušies (cilvēki pierod pie tā un saka, ka viss ir kārtībā);
• Gribā ir vājums – normāli cilvēks ar savu gribu dzīvē ir integrēts. Vēža pacientiem grūti attīstīt to, ko paši vēlas, grūti individuāli pieņemt lielos lēmumus;
• Cilvēks ir pārāk uzticīgs saviem pienākumiem, vienmēr pielāgojas. Māk nolasīt, kur ir viņa vieta, uzdevumi šajā dzīvē. Viņam ir grūti vienkārši būt. Grūti saprast, kas viņš ir, kas viņam kā cilvēkam šajā dzīvē ir jādara. Tas ir slimības simptoms!!!
• Tendence uz aizcietējumiem – nevar iztukšot sevi, maz urīna;
• Maz svīst – sajūta, ka nevar kārtīgi izvadīt;
• Miega traucējumi;
• Nevar raudāt;
• Nespēja pieņemt lēmumus un aizrauties ar kaut ko;
• Reti smejas un trūkst labs humors;
• Bailes;
• Iekšējās izolācijas sajūta – nespēja veidot kontaktus;
• Nav slāpes – nedzer!
• Depresija ir pirmsvēža saslimšana!
• Cilvēks kā reakciju uz vēzi samazina svaru, lai padarītu mērķi mazāku;
• Mainās ieradumi, ēdieni, garšas sajūtas, vēdera izeja, asins pie fēcēm, asiņošanas starp mēnešreizēm. Tas ir pamanāms tikai tumora stadijā.

Kāpēc audzējs, kas bija jau 10- 15 gadus, sāk augt un veidot metastāzes? Parasti cilvēki ļoti bieži zina iemeslu – kādu laiku iepriekš ir noticis kaut kāds grūti panesams gadījums viņu dzīvē – vai nu nomirst, saslimst kāds tuvs cilvēks un tad cilvēki domā, ka tas bija sākums. Tomēr sākums bija jau ātrāk, tagad ir tikai pāreja no pirms vēža uz vēža stadiju. Un neviens nezina patieso iemeslu.

Gita Gaņģe: "Augstprātība, iedomība, visvarenība, visatļautība šodien bremzē visas cilvēces attīstību. Cilvēka iespējas mūsdienās ir tik pārspīlētas un mēs neesam atvērti garīgai pasaulei. Cilvēks attīstās tikai tad, kad ir ierobežojumi. Daba to izdara cilvēka vietā ar vēža saslimšanu. Pēc šī milzīgā ierobežojuma, sākas cilvēka cilveciskuma attīstība."

Kāds ir Laika tecējums visā pasaulē? Kādā laikā mēs tagad esam, lai pateiktu, kur mēs tagad esam? Kas ir Cilvēces uzdevums? Kāpēc tam uzbrūk no visām pusēm?

Cilvēks uz mazā sliekšņa sarga (tas nozīmē – mēs katru nakti pārkāpjam mazo sliekšņa sargu miegā un atnākam atpakaļ) un lielā sliekšņa sarga (kad cilvēks nomirst, viņam jāpāriet lielais sliekšņa sargs). Dzīve un nāve. Tie ir jautājumi un pārdomas, kas skar ikvienu šajā laikā. Kā mēs katrs ar tiem tiekam galā? Un vai tiekam?

Es raugos tumsā: Tajā uzaust gaisma – Dzīva gaisma.
Kas ir šī gaisma tumsā?
Tas esmu es pats savā īstenībā.
(Rūdolfs Šteiners)

Šī Es īstenība Neienāk manā Zemes esamībā;
Es esmu tikai tās tēls.
Taču es atradīšu to atkal,
Kad, meklējot garu,
Būšu izgājis caur nāves vārtiem.
pēc Henrietes Dekeras lekcijas, Dornahā*

Tagadējā krīze – gan ekonomiskā, gan garīgā – noved pie tā, ka bērni nesaprot vecākus, tautas nesaprot viena otru utt. Tiek uzspiests materiālais dzīvesveids un tas, ka cilvēka dzīve ir vienreizējs pasākums, kur svarīgi ir tikai nopelnīt lielu naudu – iegādāties mantas: auto, māju. Tas, ka cilvēka fiziskais ķermenis ir mirstīgs, gars un dvēsele ir mūžīgi, tiek noklusēts. Tā ir šodienas galvenā dzīves jēga. Pat palīdzēt viens otram mēs varam tikai par samaksu…

Visa materiālā pasaule ir paredzēta sabrukšanai un nav mūžīga, tikai gars ir nemirstīgs….

Ir vajadzīga Griba, lai iepazītu un pieņemtu otru. Mēs tikai tad pamostamies sev, kad otrs cilvēks dod mums telpu un gribu, kad vēlas mūs saprast un pieņemt no tīras sirds. Garīgajā atdzimšanā sev mēs esam atkarīgi no otra cilvēka, mums vajadzīga šī telpa, ko dod otrs cilvēks, – lai pamostos dvēseliski un garīgi. Šā laika galvenais uzdevums ir saprast, ka bez sava tuvinieka mēs neizdzīvosim.

Jaunu cilvēku domas: viņi domā, ka ir neizveidojušies jauni cilvēki, kuru eksistence ir bezjēdzīga un viņi neko nevar dot sabiedrībai. Ļoti daudz pašnāvību jaunu cilvēku vidū ir tieši sociālas depresijas dēļ. Pasaules veselības organizācija domā par antikrīzes centriem, lai risinātu šo problēmu.

Rūdolfs Šteiners teicis, ka cilvēkiem nav pieejas savai iekšējai būtībai un viņi tiecas uz ārišķīgo, seko statistikai un tad cīnās ar to, ka šāda statistika ir. Statistika nedod nekādu vērtīgu informāciju, jo mēs nezinām katru individuālu gadījumu. Aiz katra skaitļa “apslēpts” dzīvs cilvēks ar savu biogrāfiju. Ir jāsaprot, kurš no elementiem vai apstākļiem ir izraisījis kaut vai to pašu pašnāvību, un tad jāapkopo. „Plika” statistika neko nedod. Pats svarīgākais uzdevums ir mazināt cilvēku skaitu, kas jūk prātā vai izdara pašnāvību.

Depresija ir saslimšana numur viens pasaulē – tā iznīcina cilvēka pozīciju dzīvē, spējas vadīt savu dzīvi – būtībā cilvēks zaudē dzīvei. Pasaulē ar suicidā (pašnāvību) dzīvi beidz viens miljons cilvēku. Kas ir miljons? Tā nav problēma, kāds pasmiesies.

R. Šteiners: „Katram cilvēkam ir nozīme. Katrā ir viss kosmoss un tā ir liela mīkla. Katrs cilvēks ir svarīgs.”

Cilvēku būs arvien vairāk uz pasaules. Pirms simts gadiem cilvēku skaits uz pasaules bija desmit reižu mazāks. Pašnāvību gadījumu ziņā uz 10 000 iedzīvotājiem pirmajā vietā Eiropā ir Ukraina, otrajā vietā – Somija un trešajā vietā – Latvija! Eiropā vidēji 11 cilvēki uz 10 000 iedzīvotājiem beidz dzīvi pašnāvībā. Tā raksturīga valstīs, kur strauji pieaug urbanizācija. Aug jauniešu pašnāvību skaits… Kas mūs ved pie pašiznīcības? Kas ved bērnus pie sliekšņa? Esam kļuvuši visvareni – virtuāli, materiāli, bet kā tad mums trūkst?

Materiālisms ir noliegums individuālajam garam un dvēseliskumam. Cilvēcība vairāk nav vajadzīga. Tagad ir maksimalizācijas, kompetences laikmets bez gara, bez sajūtas, ka kaut kas notiek pirms un pēc dzimšanas. Kā pamodināt jauniešus dzīvei?

R. Šteiners: „Atcerieties, jau gadiem es to runāju – viena paaudze var dzīvot materiālismā, jo bija reliģioza, bet nākamā paaudze deģenerēsies un pašiznīcināsies šajā materiālismā (tagad ir trešā paaudze, kas aug terorisma un materiālisma apstākļos).”

*Dēls prasa tēvam, kas būs, kad es nomiršu? Atbilde: „Tu izšķīdīsi nekurienē.”
„Es prasu vēlreiz, kas notiks ar mani?” – Tēvs: „Tu izšķīdīsi nekurienē un nebūsi.”

Šim dēlam tas bija bezsirdības pierādījums, viņš sāka slepkavot un tajā vakarā kļuva bezjūtīgs, pateica „nē” visām savām labajām domām un ideāliem, kļuva ļauns.*

Depresijas simptoms – kļuva bezsirdīgs. Distīmija – tulkojumā no grieķu valodas “bez sirds”. Dzīve ir izrauta no sirds – burtiski sirds elpošana pazūd, sirds uguns pazūd… un tur, tukšumā, ienāk dusmas un dzīves atgrūšana.

Unipolāri traucējumi, bailes, nemiers, sastingums, melns caurums, vainas un nevajadzības sajūta – es neko neesmu izdarījis, pašsabrūkoša tendence, somatiskas sūdzības. Pamostamies, bet dzīve tukša, nevajadzīga, apetītes trūkums, bada nav.
Dzīvē alkoholisms vai darbaholisms, teatrāla uzvedība maskē depresiju.

Nervu maņu sistēmā – nav iespējas kaut ko vēlēties. Ritmiskajā sistēmā (tas nozīmē vidus orgāns – sirdī, plaušās, kas visu līdzsvaro) – mīt sociālas bailes.

Vielmaiņas, locītavu sistēmā – gribas traucējumi, nav intereses ne par ko.

“Es” un dvēsele nevar cauraust mūsu ķermeni. Jāskatās, kurā orgānā dvēsele iestrēgusi – kur rodas domu, jūtu traucējumi. “Es” pārvēršanās ir sāpīga un visiem tas ir pārdzīvojums – visi ieinteresējas…

Depresija zog nākotnes spēkus, tā ir situācijas paralīze. To nodod no paaudzes paaudzē kā dzīves problēmas, ko saņem bērni… Māte, kas bija bērns kara laikā, izauga bez vecākiem… bija teatrāla (maskēja depresiju), bērniem nodeva attiecību, sociālās problēmas – un viņi sevi uzskata par pazudušiem, tā depresija iet cauri paaudzēm.

Kas šodien ir veselīgs pirmtēls – kas tad ir vesels? Laika gara ceļš – var veidot jaunu perspektīvu. Risinājums ir atgūt ticību sev, cilvēkiem un pasaulei, sakārtojot savu iekšējo garīgo pasauli – tas notiek tikai mīlestības un cieņas pilnās attiecībās starp cilvēkiem.

• Rūdolfs Šteiners – vācu domātājs, antropozofijas pamatlicējs

IEVADS ANTROPOZOFIJĀ

Antropozofijas kā biomedicīnas zinātņu nozares pirmsākumi.

Antropozofiskā medicīna - viena no 21. gadsimta biomedicīnas nozarēm.

Antropozofijas kā biomedicīnas nozares nozīme.

Antropozofijas pamatprincipi.

Antropozofi nav opozīcijā mūsdienu medicīnai un atzīst tās principus, tomēr dziedināšanas mākslā pamatojas uz plašākām un padziļinātām zināšanām. Savu uzdevumu tie redz cilvēka un dabas paplašinātā garīgā izzināšanā, bagātinot klasisko medicīnu ar dvēseles un gara jēdzieniem. 
Cilvēks ir garīga būtne, kas integrē visus zemākstāvošos ķermeņus, organisma struktūras un vada tās. Cilvēks attīstās, noteiktā secībā izejot cauri dažādām metamorfozēm – no dzimšanas līdz nāvei. Sava nozīme ir arī liktenim, ko veido pārmiesošanās likums un eksistence garīgajā pasaulē starp cilvēka mūžiem. Šāda ārsta pieeja pret pacientu liek domāt, ka slimība nav nejaušība, bet konkrētajā mirklī – nepieciešama pacienta biogrāfijas lappuse. Attiecīgais uzskats liek ārstam veidot jaunu īpašību – atbildību par pacienta veselību. Bez anamnēzes, laboratorijas analīžu rezultātiem un  izmeklēšanas ar instrumentiem ārstam nepieciešams arī institūcijas garīgais impulss.  
Pašreizējā laikā ir nepieciešama gara pasaules izpēte. Šī mācība prasa pilnīgi jaunu iekšējo maņu orgānu, kas atklāj citu pasauli, tādu, kas parastam cilvēkam nemaz neeksistē. Kaut gan būtībā visa īstenība – zemākā, augstākā, garīgā – ir tikai vienas un tās pašas esamības divas puses. Un tas, kas ir nozīmīgs zemākajās, vairumā gadījumu tāds būs arī augstākajās lietās. 

Zināšanām ir liela nozīme, taču savu cilvēcisko uzdevumu ikviens var pietiekami labi veikt, arī neko nesaprotot no botānikas, matemātikas vai citām zinātnēm. Bet neviens nevar būt cilvēks vārda pilnā nozīmē, ja nav kaut kādā veidā saskāries ar pārjutekliskajām zināšanām, atklājot cilvēka būtību un sūtību uz zemes. Tādēļ jau šo gudrību sauc par gara zinātni! Mēs veidojam pareizas attiecības ar pārjuteklisko pasauli, un patiesības izjūta liek saprast visu, kas atziņu veidā nāk no augstākām pasaulēm, taču nepieciešama arī veselīgas domāšanas griba, kas palīdzēs saprast turpmāko. Tā dvēselē atmodina gaišredzības spēkus.
Terapijas procesā pacients ir ne tikai jāizārstē, bet, respektējot viņa brīvo gribu, jāpalīdz arī garīgi augt. Slimības, sevišķi – ilgstošās, ir mācību gadi, kuros jāapgūst dzīves un dvēseles veidošanas māka.

Antropozofijas pamatlicējs Rūdolfs Šteiners atzinis:

“Cilvēks ir triju pasauļu iemītnieks. Ar savu miesu pieder šai pasaulei un ar miesu to arī apjauš. Ar savu dvēseli viņš uzceļ pašpasauli, bet garā tam atklājas vēl cita pasaule, kas ir cildenāka par abām iepriekšminētajām.”

Tikai aplūkojot cilvēku no visām trim pusēm, var iegūt skaidrību par viņa būtību. Organismā darbojas trīs funkcionālas sistēmas. Galvā ir lokalizēta nervu un maņu sistēma, tāpēc tā ir domāšanas un apziņas pamats. Vielmaiņas un locekļu sistēma ir apakšējais cilvēks, kurā norisinās būvējošie un reģenerējošie procesi. Augšējos un apakšējos procesus līdzsvarā notur ritma sistēma, kas lokalizēta krūšu kurvja rajonā un pamatojas uz elpošanas un asinsrites ritmiskajiem procesiem. Tas ir leminiskātes princips, kur iekšējo atrodam ārējā, bet ārējo iekšējā.
Cilvēka miesa ir dabas vielu veidota un pēc ģeometrijas likumiem aizņem noteiktu fiziskās pasaules telpu. Pēc nāves miesa izirst un pārtop par zemes elementu. Ētera ķermenis uztur dzīvību – elpošanu, vielmaiņu, siltuma apmaiņu, augšanu, vairošanos. Tie ir ritmiski procesi, kas norisinās laikā, kad cilvēks dzīvo miesā un viņu var salīdzināt ar augu valsti.
Astrālais (zvaigžņu) ķermenis ir dvēseles mājoklis. Tas piemīt arī dzīvniekiem, taču daudz zemākā līmenī. Cilvēka dvēsele ir viņa iekšējā pasaule. Neviens taču nevar zināt, vai otrs jūt tāpat. Ir daltoniķi, ir kurlmēmie, kas pasauli uztver savdabīgi. Pat vienkāršākās maņas pieder cilvēka iekšējai pasaulei, tādēļ tās jāuzskata par dvēseliskām. Maņām pievienojas iekšējās dzīves dvēseliskās izpausmes – jūtas un ar tām saistītā patika, nepatika, tādējādi cilvēks rada sev otru pasauli.
Maņām un jūtām pievienojas vēl trešais pašizpausmes veids – griba, ar ko indivīds iedarbojas uz pasauli, uzspiež tai savu iekšējo būtību.
Ar garu cilvēkam atklājas augstākā pasaule. Garīgajā valstībā viņš ienāk ar domāšanu, kas ļauj saprast dieviško. Spēja mācīties, brīvā griba ir augstākais Es vai Dieva dzirksts cilvēkā. Tā veidojas viņa būtība, ko pazīstam pēc stājas, gaitas, runas. Cilvēka darbi ir tā iekšējās būtības izpausme.

Dvēsele ar atmiņām saglabā pagājušo, bet ar savu darbību cilvēks veido rītdienu, jo katrs pats savas laimes kalējs.

Gars ir mūžīgs, miesa mirstīga, bet dvēsele noteiktā inkarnācijā uz zemes sasaista garu ar fizisko ķermeni liktenī.
Ir sajūtu, prāta un apziņas dvēsele, un ir garacilvēks, dzīvības gars un pašgars.
Cilvēka augstākais Es aizvien noteiktāk kļūst par miesas un dvēseles valdnieku, kas redzams viņa aurā (ķermenis ir kā mākoņa apņemts). Tā top daudzveidīgāka, krāsām bagātāka un paplašinās.

Antropozofās ārstēšanas metode

Veselība ir nepastāvīgs līdzsvars, kas visu laiku jāuztur. Astrālais ķermenis ir galvenais slimību izcelsmes faktors, bet ētera ķermenis – lielais dziednieks.

Cilvēks ir sabiedriska būtne. Ēdot, elpojot, jūtot, pārdzīvojot cilvēks ir saistīts ar apkārtējās pasaules dabu un kultūru, kas uz viņu iedarbojas tāpat kā dabas procesi. Tikpat daudzveidīga kā šī saikne ir viņa saslimšana un ārstēšanas metodes. Pacientu ārstē ar minerālu, augu un dzīvnieku izcelsmes zālēm. 80% šo zāļu ir homeopātiskie līdzekļi.

Liela nozīme ir arī slimnīcas palātas estētiskajam noformējumam, pacienta rūpīgai kopšanai, garšīgam ēdienam ar galda dziesmu vai lūgšanu pirms maltītes. Radot patīkamu gaisotni, var ievērojami paātrināt atveseļošanās procesu. Interesanta grāmata, saistoša saruna, nomierinoša mūzika liek dvēselei aizmirst savas sāpes.

Augstāko Es ārstēšanās procesā aktivizē vairākos veidos. Daudzas ārstēšanās metodes pamatojas uz ritmu, tāda, piemēram, ir mūzikas terapija.
Dziedinoša ir arī eiritmija – “redzamā runa”. Ritmiskajai masāžai ar ēteriskajām eļļām, dziednieciskajām vannām un ierīvēšanās procedūrām ir labvēlīga ietekme uz vielmaiņas procesiem.
Mākslas terapija (nav svarīgs darba rezultāts, bet process) attīsta un stiprina gribu, iedarbojas uz pacienta domāšanu, jušanu, gribu, līdzsvarojot ķermeņa procesus. Tādējādi sakārtojošie un dziedinošie impulsi iedarbojas uz pacientu, patoloģijas bojātajiem iekšējiem orgāniem un to funkcijām, harmonizējot iekaisuma vai sklerotiskos procesus.

Jau sen ir zināms, cik slimniekam ir svarīgi pārrunāt un uzticēt savas dzīves problēmas. Ja pacients spēj savas likstas atklāt ārstam, mediķis var parādīt ceļu, kā izprast un mainīt savu dzīves veidu. Ārstēšanai nebūs nekādas nozīmes, ja cilvēks nepārvērtēs iesīkstējušos uzskatus. Tad nākamā liksta būs vēl smagāka.
Varbūt pacientam jāatgriežas pie sen aizmirstiem ideāliem un mērķiem? Viduslaiku dziednieks ezoteriķis Paracelzs atzinis, ka „vislabākās zāles ir mīlestība“.

Ārsta vīrišķība un griba, jūtot līdzcietību un mīlestību pret pacientu, divu personību savstarpēja mijiedarbība ļaus izvēlēties pareizo dziedināšanas metodi. Kaut arī mūsdienu medicīnas sasniegumi nav apšaubāmi, aizvien nepielūdzamāk tiek runāts par šīs nozares krīzi, jo saslimstības rādītāji aug, zāles kļūst dārgākas, savukārt tauta cieš.
Tā nav tikai medicīnas problēma, situācija visā pasaulē ir sarežģīta: ekoloģiskās katastrofas, izglītības sistēmas neefektivitāte, terorisms.
Diemžēl mūsdienu cilvēces un dabas mijiedarbībā ir zaudēta saikne ar garīgumu.
Priekšplānā izvirzās eksistenciāli jautājumi – vai cilvēcei izdosies atgūt šo zaudētu saikni un vērst materiālistisko pasaules uzskatu par ideālistisku, turklāt visās dzīves jomās? Vai izdosies apvienot spēkus šī mērķa sasniegšanai?

Antropozofija kā gara zinātne

Eiritmijas un Valdorfpedagoģijas kustības idejiskais tēvs un dibinātājs ir austriešu zinātnieks un filozofs Rūdolfs Šteiners (1861-1925). Savu teoriju, kurā savijušies tehnisko zinātņu pētījumi un atziņas par okultajiem pārdzīvojumiem un meditāciju, viņš nosauca par antropozofiju. Antropozofijas pamatmērķis ir atjaunot, pilnīgot un piepildīt ar patiesu garīgu saturu visas cilvēka dzīves sfēras, attīstīt cilvēka domas, jūtu pasauli un viņa gribu. Rūdolfs Šteiners antropozofiju ir veidojis kā “gara zinātni” ar ezoteriskajām zināšanām (zināšanām par garīgo spēku cilvēkā uz Zemes un Kosmosā).
Viens no antropozofijas mērķiem ir zinātnes, mākslas un reliģijas atkalapvienošana. Šo triju dzīves dimensiju vienotība ir pastāvējusi senajā pasaulē, un tādu to nosaka arī antropozofija. Ar Rūdolfa Šteinera palīdzību antropozofiskās idejas ir iedzīvinātas izglītībā (Valdorfpedagoģijā), medicīnā, biznesā, arhitektūrā, mākslā, reliģijā un lauksaimniecībā (biodinamiskajā lauksaimniecībā). Antropozofija kā gara zinātne ar ezoteriskām zināšanām palīdz cilvēka praktiskajā (eksoteriskajā) dzīvē.
Antropozofijas dibinātāja Rūdolfa Šteinera jaunībā Rietumu pasaulē valdošais materiālisms noliedza ne tikai tradicionālās kristīgās patiesības, bet arī jebkuru empīriskās pasaules dievišķās atklāsmes vai aktivitātes iespēju.

Šai laikā pirmos panākumus guva Č. Darvina darbs The Origin of Species (Sugu izcelšanās dabiskās atlases ceļā), savukārt K. Markss bez hipotētiskiem dievišķās providences plāniem proponēja šķietami pārliecinošu cilvēces vēstures skaidrojumu.

Filozofu un zinātnieku vidū radās arvien vairāk Ogista Konta pozitīvisma filozofijas piekritēju.
Būdams apveltīts ar spēju apjaust garīgās pasaules eksistenci jau no agras bērnības, R. Šteiners nevarēja pievienoties sava laika materiālismam un agnosticismam. Viņš zināja, ka šī redzamā pasaule nav visa realitāte. Taču ar to viņam nepietika. Šteinera problēmai bija citāds raksturs. No brīža, kad viņš atklāja, ka pārējie cilvēki nespēj dalīties viņa garīgajā vīzijā, viņš būtu varējis uzskatīt par savu uzdevumu vienkārši publiski izplatīt savu gara pasaules redzējumu. Tādā gadījumā cilvēki varētu Šteinera vīzijas pieņemt (tām noticēt) vai noraidīt. Šādu ceļu bija izvēlējušies tādi slaveni gaišreģi kā Jēkabs Bēme un Emānuels Svēdenborgs – pamatojoties uz savu garīgo pieredzi, viņi sacerēja darbus un darīja tos zināmus publikai.
R. Šteinera uzdevums bija grūtāks un sarežģītāks. Secinājis, ka cilvēka domāšana ir ne vien fizisks smadzeņu process, bet arī jutekliska garīga aktivitāte, kad smadzenes tiek izmantotas kā instruments, viņš nolēma runāt par savu garīgo pieredzi, ietērpjot to jēdzieniskā formā, kas būtu pieejama arī citiem aktīvā domāšanā iesaistītiem cilvēkiem. Šī iemesla dēļ viņš ilgu laiku bija pazīstams tikai kā filozofs, tāpēc cilvēki, kas sekoja viņa darbiem šai laukā, kā arī viņa publikācijām par Gēti, vēl nevarēja nojaust, ka aiz šiem filozofiskajiem traktātiem slēpjas personiska garīga pieredze. Tikai vēlāk – runājot kā teozofs vai atropozofs – viņš varēja “atzīties”, ka tas, kas dara iespējamu cilvēka “Es” (augstākās patības) aktivitāti, ir cilvēkā mītošā Kristus impulss.

Tādējādi R. Šteinera dzīvi var iedalīt divos posmos — filozofiskajā posmā (līdz 1900. gadam), kas kulminēja darbā Conception of the World and Life in the Nineteenth Century (Pasaules un dzīves uztvere deviņpadsmitajā gadsimtā), un teozofiskajā un atropozofiskajā posmā, kurā viņš lielāko daļu savu grāmatu un lekciju veltīja garīgo pasauļu pieredzes aprakstam.
R. Šteiners bieži un detalizēti runā par t.s. “mistēriju atziņām vai zināšanām” vai par “mistēriju centros” paslēptām zināšanu krātuvēm, kas nāk no seniem laikiem, kad visi cilvēki, būdami gaišredzīgi, spēja redzēt lietas un notikumus gara pasaulē. Arvien labāk izprotot ārējās (materiālās) pasaules apveidus, cilvēki pakāpeniski zaudēja šo sākotnējo spēju un zemes dzīve viņiem sāka likties reālāka par gara pasauli. Par šādu attīstību bija laikus informēti daži cilvēces garīgie līderi, kas darīja iespējamo, lai, izzūdot tiešajai vīzijai, nepazustu jebkādas zināšanas par garīgo sfēru. Šīs zināšanas tika uzglabātas “Mistēriju centros”.

Mistēriju centri pastāvēja gandrīz visās tautās, lai gan kristīgās ēras sākumā tie jau bija sākuši pagrimt – kļuva dekadenti. Senā viedība pamazām izmira vai tika sakropļota, tās vietā nestājās jaunas vērtības. Vairāk nekā veselu gadu tūkstoti pēc Kristus dzimšanas cilvēkiem bija jāpārtiek no kristīgo patiesību kontemplācijas, tās īsti nesaprotot. Šis “ticības laikmets” turpinājās līdz pat vēlajiem viduslaikiem, kad paši cilvēki sāka justies atbildīgi par savu nākotni un Zemes evolūciju.
Dievišķie spēki no paša sākuma ir gribējuši, lai cilvēks būtu brīvs, bet tam bija jānotiek pakāpeniski – soli pa solim. Ja cilvēks būtu ticis apveltīts ar zinātniskas izpētes spēju priekšlaicīgi, viņš nebūtu pratis to pareizi lietot. Faktiski – tas vēl nav noticis pat mūsdienās. Taču patlaban jau ir iespējams iemācīties un ar atbildību lietot zinātniskajos atklājumos paslēptos spēkus. Augstākajām būtnēm, kas pārrauga cilvēka evolūciju, šai ziņā bija jāuzņemas risks – bija jārēķinās ar iespēju, ka cilvēks, savtīgi izmantojot viņam piešķirto autonomiju, nesasniegs savas dzīves pēdējo mērķi. Šis risks tomēr bija jāuzņemas, lai cilvēkam dotu iespēju kļūt par brīvu, unikālu radību visā universā – kā tas bija plānots “no pirmsākumiem”.

R. Šteiners vienmēr ir uzsvēris domu par cilvēka brīvību un atbildīgumu un no tā izrietošo nepieciešamību zaudēt jebkādu garīgās pasaules apjautu.

Tāpat kā pasaulē ir nepieciešams ļaunums, lai cilvēks varētu brīvi izvēlēties labo, tā arī viņam jāspēj noliegt dievišķo spēku eksistence, lai viņš pats varētu noticēt savai brīvībai – spējai rīkoties neatkarīgi no augstāko būtņu gribas. Lai varētu izvēlēties sekot gaismai, ir jābūt tumsai. R. Šteiners arī mācīja, ka cilvēka garīgie “palīgi” nebūt nav nolēmuši viņu atstāt pilnīgi vienu cīņā par gaismas uzvaru. Taču arī tādā gadījumā šiem “palīgiem” ir jārespektē cilvēka brīvība – nekādā gadījumā nedrīkst darīt kaut ko tādu, kas pēdējā analīzē nāktu pašam par labu.
Laikā, kad ticību garam bija aizstājusi visa materiālā pielūgsme, R. Šteiners piedāvāja jaunu garīgās pasaules izziņas pieeju. Lai arī cik efektīvas un atbilstošas agrāko laiku dvēseles vajadzībām bija vecās reliģijas, tās vairs nebija iespējams atdzīvināt. Arī cilvēku vairs nevarēja “iesviest” okultā veidā seno mistēriju atziņās. Pie šīm atziņām tagad bija jānonāk, izmantojot paša cilvēka domāšanas un spriešanas spējas.
Cilvēks ir sasniedzis tādu attīstības pakāpi, kurā viņš izjūt vajadzību pēc šīm atziņām un vēlas tās meklēt. Pēc R. Šteinera uzskatiem, dievišķie spēki tiešām gribēja, lai cilvēkam šīs atziņas būtu, tādējādi izpildot savu pienākumu pret Zemi un dzīvnieku pasauli, tajā pašā laikā dodot dievišķajām būtnēm kaut ko tādu, ko tikai viņš var dot, – savu mīlestību.
R. Šteiners bija pārliecināts, ka materiālā pasaule nekādā ziņā neveido visu realitāti.
Vēl vairāk: materiālo pasauli nav iespējams saprast, nerespektējot vai neatsaucoties uz neredzamo nemateriālo pasauli. Neredzamā pasaule ir eksistējusi pirms materiālās pasaules, un tas, ko mēs dēvējam par matēriju, ir relatīvi vēls evolūcijas rezultāts. Neredzamā pasaule turpinās pastāvēt arī tad, kad tās materiālās sastāvdaļas būs zudušas vai gājušas bojā.

Dr. Ilze Jēkabsone, ANO Attīstības Programmas Starpaģentūru koordinators jauniešu veselības jautājumos, Dr. Gita Gaņģe, AIDS profilakses centrs

Informācija par HIV infekciju un tās radītiem draudiem vēl joprojām, vairāk nekā 20 gadus pēc HIV vīrusa atklāšanas, izraisa domstarpības speciālistu vidū. Diemžēl ir gadījumi, kad sabiedrībā plaši pazīstami mediķi izsaka savu viedokli par HIV inficēšanās risku, samērā brīvi interpretējot zinātniski un medicīniski pierādītus faktus. Pēdējais šāds gadījums bija radio SWH ēterā.

Var vai nevar iegūt HIV ar siekalām, sviedriem un odu kodieniem? Šis jautājums ļoti bieži tiek uzdots mediķiem. Tas ir jautājums, uz kuru mūsdienu zinātniskie pētījumi jau ir devuši konkrētas atbildes. Vai mediķim ir tiesības paust savu viedokli un brīvi interpretēt atbildes uz šiem jautājumiem uzstājoties plašas nespeciālistu auditorijas priekšā? Kāda ir žurnālista vai ētera cilvēka loma gadījumos, kad izveidojas pretēju viedokļu apmaiņa tiešajā ēterā? Ko darīt, ja plaši pazīstamais speciālists apliecina, ka HIV inficēšanās ar siekalām, sviedriem un odu kodieniem ir iespējama, tajā pašā laikā vairāki zvanītāji sniedz pretēju viedokli un norāda uz alternatīviem informācijas avotiem – kā Pasaules Veselības organizācija un ANO programma cīņā ar AIDS, kā arī citām publikācijām.
Ideālā variantā ir jācer, ka ētera cilvēks vai žurnālists būs pietiekami kompetents šajos jautājumos. Diemžēl – ideālas situācijas ir reti, un nevar prasīt, lai žurnālisti vai ētera cilvēki būtu informēti par zinātniskiem pētījumiem infekciju slimību jomā. Kuram tad ir taisnība un kam ticēt? Vai sabiedrībā plaši pazīstama ārstam, vai zvanītājiem, kuri šoreiz sniedza pretēju viedokli un kuru profesionālais līmenis tika apšaubīts - tas tika piedāvāts arī radio SWH klausītājiem otrdienas vakarā.

HIV infekcija

HIV infekcija ir hroniska, lēni progresējoša infekcijas slimība, ko izraisa cilvēka imūndeficīta vīruss – HIV:
H – Human (Cilvēka)
I - Immunodeficiency (Imūndeficīta)
V - Virus (Vīruss)

HIV ir viens no visvairāk pētītajiem vīrusiem cilvēces vēsturē. HIV pieder lentivīrusu jeb “lēno vīrusu” apakšgrupai, ko dēvē par “retrovīrusiem”. HIV vīruss eksistē un vairojas tikai parazitējot citās šūnās.

Vīrusa ģenētisko informāciju satur divas RNS (ribonukleīnskābes) molekulas un olbaltumvielas – atgriezeniskā transkriptāze, integrāze un proteāze. Vairošanās un eksistences nodrošināšanai vīruss izmanto saimniekšūnu, kuras kodols satur 100 000 reižu vairāk ģenētiskās informācijas nekā pats vīruss. Neskatoties uz to šūna nav spējīga cīnīties ar vīrusu, kas iekļuvis tās iekšienē.

Cilvēka imūndeficīta vīruss – HIV, iekļūstot cilvēka organismā, lēni un neatgriezeniski iznīcina organisma pretošanās spējas (imunitāti) dažādām infekcijas slimībām un audzējiem.

Inficēties ar HIV ir iespējams:

• seksuālo kontaktu (anālo, vaginālo vai orālo) laikā, nelietojot prezervatīvu

HIV var tikt pārnests no vienas personas uz otru gan heteroseksuāla, gan homoseksuāla dzimumakta laikā. Seksa laikā audi tiek mehāniski traumēti – uz dzimumlocekļa, makstī vai taisnajā zarnā rodas mikrotraumas.

Īpaši riskants ir anālais sekss – taisnās zarnas gļotāda ir vieglāk ievainojama nekā maksts gļotāda. Otrajā vietā ierindojams vaginālais sekss ar inficētu personu. Nereti arī šī seksa laikā notiek traumatiski gļotādas bojājumi.

Nav drošu pierādījumu, ka orālo seksuālo kontaktu laikā notiek inficēšanās ar vīrusu, tomēr izslēgt šādu iespēju nedrīkst. Risks inficēties ir lielāks, ja partneriem ir mutes gļotādas bojājumi – asiņojošas smaganas, asiņojoša brūce pēc zoba ekstrakcijas, dažādas kakla infekcijas: rīkles gonoreja, sifiliss vai citas slimības, kas lokalizējušās mutē.

Seksuāli transmisīvas slimības un dzimumorgānu ievainojumi palielina risku inficēties ar HIV caur bojātu gļotādu.

Tomēr pastāv iespēja inficēties arī no viena vienīga seksuāla kontakta ar inficētu cilvēku.

• Ar inficētām asinīm, to preparātiem un citiem organisma bioloģiskajiem šķidrumiem, ja tie satur asinis. Biežāk inficēšanās notiek ar koplietošanas šļircēm un adatām, injicējot narkotikas, tetovēšanās vai pīrsinga laikā

HIV inficētu personu asinis satur vīrusus lielā koncentrācijā. Tādējādi, izmantojot kopējas šļirces narkotisko vielu injicēšanai, ir paaugstināts risks inficēties ar HIV. Tas ir galvenais iemesls straujajai HIV infekcijas izplatībai intravenozo narkomānu vidē visā pasaulē, arī Latvijā.

• māte var inficēt bērnu grūtniecības, dzemdību laikā un barojot ar krūti (vertikālā transmisija)

Risks nodot HIV infekciju bērnam atkarīgs no HIV vīrusa daudzuma mātes organismā un mātes organisma aizsardzības spējām, kā arī iepriekšējo grūtniecību skaita.

Inficēties ar HIV var TIKAI tad, ja inficētas personas bioloģiskie šķidrumi – asinis, sperma, vagīnas izdalījumi nonāk vesela cilvēka asinsritē – tieši (injekcijas ceļā) vai caur ādas, gļotādas bojājumiem. Infekciozi ir arī mātes piens un augļa ūdeņi.

Ar HIV nevar inficēties:

• Sadzīves kontaktu ceļā
• sarokojoties, apskaujoties, skūpstoties,
• šķaudot vai klepojot,
• lietojot kopīgus sadzīves priekšmetus (telefonu, datoru, u.c.),
• apmeklējot ārstniecības iestādes,
• lietojot kopīgu uzturu, traukus,
• apmeklējot kopīgas tualetes un dušas,
• peldoties vienā baseinā,
• braucot sabiedriskajā transportā,

• saskaroties ar izkārnījumiem, urīnu, vēmekļiem, asarām, siekalām vai deguna izdalījumiem (ja vien tie nesatur asinis!).

• Insektu vai dzīvnieku kodumu rezultātā.

Brīdī, kad ods sūc asinis, tas ielaiž brūcītē nevis iepriekšējā upura asinis, bet gan savas siekalas, kas nesatur HIV.

AIDS profilakses centrs piedāvā radio SWH darbiniekiem izglītojošu semināru par HIV/AIDS un ētisku attieksmi pret ētera dalībniekiem.

Teksts: Ilze Saltā

Gita Gaņģe nu jau vairāk kā 5 gadus strādā SIA "Cilmes šūnu banka" (bijušajā "Activison Life") . Viņa ir galvenā cilmes šūnu savācēja un glabātāja Latvijā.

Kā Jūs pievērsāties cilmes šūnu nozarei?

Esmu ārste un rezidentūras laikā strādāju „Veselības centrā 4”, bet, tā kā mans raksturs prasa pastāvīgas pārmaiņas, darbojos arī AIDS profilakses centrā. Sākumā cilvēki negribēja ar mani pat sveicināties, dot roku, kad pateicu, kurā vietā strādāju. Desmit gadu laikā, strādājot pie dažādiem projektiem un informējot par AIDS, apbraukāju visas Latvijas skolas, policijas nodaļas, apcietinājuma vietas un medicīnas iestādes. Tā pagāja desmit gadi un man atkal bija nepieciešamas pārmaiņas. Strādāt par ārsti ir mans aicinājums, bet diemžēl strādāt tikai par ģimenes ārsti vai terapeiti es finansiāli nevarēju atļauties. Sāku meklēt jaunu darbu un kādā sludinājumā pamanīju, ka tiek meklēts darbinieks cilmes šūnu bankas veidošanai Latvijā, un pieteicos. Mani pieņēma, taču ne vadošajā darbā, jo man nebija komersanta pieredzes. Tomēr pēc neilga laika darbā paliku viena.

1. gadā vēl neviens nezināja, kas ir cilmes šūna. Gribētāju bija daudz, taču neviens nezināja, kā tas izdarāms – kā paņemt, transportēt un uzglabāt cilmes šūnas. Ļoti traucēja arī valsts birokrātija. Taču tagad, kad pagājuši pieci gadi, mēs varam piedāvāt šo pakalpojumu visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Kā Jūs tikāt galā?

Es necīnījos, bet gan darīju to, ko uzskatīju par pareizu. Cilmes šūnas ir vajadzīgas un to vērtība nezūd. Ja tu bankā ieliec desmit latu, tad laika gaitā naudas vērtība zūd. Bet ar cilmes šūnām tā nenotiek. Es daudz lasīju, kā arī konsultējos ar profesionāļiem un sapratu, ka cilmes šūnas nav tikai bizness, bet arī patiešām noderīgas veselībai.

Kas tieši Jūs saista šajā cilmes šūnu jomā?

Es noteikti neietu strādāt farmācijas firmā, jo saprotu, ka tas ir tikai bizness un ir mazs sakars ar cilvēka patieso veselību. Galvenais ir tikai pārdošanas rādītāji. Neviens nerunā par tām sekām, kas rodas cilvēkam no vakcīnām un zāļu lietošanas. Es nekad neietu strādāt šajā jomā, jo nevaru izplatīt ko tādu, kam pati neticu. Paša cilvēka šūna, kas nav mākslīgi sintezēta, atjauno bojātos, slimības skartos audus un šūnas. Tas nav jāpierāda. Paša cilvēka dabīgā šūna dara tikai labu. Tieši šī iemesla dēļ jau četrus gadus Šveicē mācos medicīnu, kas ir komplementāra t.i. papildinoša patreizējai medicīnai. Piemēram, mācos to, kā pareizi audzināt bērnus, mācos par biodinamisko lauksaimniecību nozīmi cilvēka veselībā, kā ārstēt ar dabiskiem līdzekļiem. Protams, kā ārste izrakstu pacientiem dažādas zāles, bet vienmēr izvērtēju to daudzumu un risku. Mani uztrauc, ka netiek runāts par sekām – cilvēki kļūst atkarīgi, lietojot antidepresantus, nomierinošos un psihotropos līdzekļus.

Šūnu terapijai nav jābūt dārgai. Pašlaik tā ir dārga tāpēc, ka šī nozare attīstās un nemitīgi tiek pētīta un tas prasa milzīgus resursus. Principā šūnu materiāls ir pieejams visu laiku, tādēļ pēc aptuveni desmit gadiem tā nebūs īpaši dārga procedūra.

Kas Jums ir sagādājis vislielāko gandarījumu pēdējo piecu darbības gadu laikā?

Galvenais gandarījums ir tas, ka cilvēki uzticas un arvien labāk saprot, kas ir cilmes šūnas. Viņi tomēr atrod sirdī gaismu un spēj saskatīt kaut ko pozitīvu arī cilmes šūnu uzglabāšanā – savā nākotnē. Tas priecē, ka cilvēki skatās ar gaišu skatu. Uzskatu, ka ir jāpalīdz cilvēkam saskatīt apkārt kaut ko gaišu un pozitīvu, nevis koncentrēties tikai uz slikto. Atceros laikus, kad es kā grūtniece ar lielu punci, stāvēju garā rindā “Bērnu pasaulē” ar taloniem rokās, lai tikai dabūtu lācīšus bērnam. Uz taloniem bija putras, piens, kefīriņš, un mēs nevarējām ēst to, ko gribam, jo nebija naudas. Tāpēc es nespēju pieņemt, ka cilvēki stāsta, cik slikti ir tagad. Nav slikti! Jā, varbūt vajag kaut ko uz laika periodu ierobežot, bet tas nenozīmē, ka ir slikti.

Man nepatīk, ka pašlaik notiek cilvēku ietekmēšana caur masu mēdijiem, piemēram, atnāk paciente un saka, ka viņai ir infarkts, jo sāp sirds. Visu pārbaudu, infarkta nav. Tā ir neiroze. Prasu, kur strādā. Izrādās, “Parex” bankā. Cilvēkam ir grūtības, un apkārtējā vide tās vēl vairāk saasina. Nestāsta kā atrisināt problēmas, bet biedē, ka būs vēl trakāk.

Uzskatu, ka iedzīvotājiem vajadzētu apvienoties un pateikt, lai valdība un prese beidz stāstīt šīs muļķības, lai izbeidz cilvēkus, kam jau ir grūtības, dzīt vēl lielākā stresā. Tas ir tāpat kā rakstīt uz cigarešu paciņām, ka smēķēšana nogalina. Protams, risks pastāv. Taču visas problēmas rodas enerģētikas līmenī – cilvēks to lasa katru dienu un tas grauj viņa pašapziņu. Labāk varēja uzrakstīt: “Tu vari atmest!” – vai tamlīdzīgu uzmundrinājumu.

Vai Latvijā jau ir bijis gadījums, kad notikusi terapija ar cilmes šūnām?

Stradiņa slimnīcas laboratorijā jau ir izdarītas piecas transplantācijas miokarda infarkta ārstēšanai, kad izmantotas paša pacienta cilmes šūnas. Stradiņos pašlaik arī tiek izstrādātas dažādas procedūras, kas drīzumā būs pieejamas pacientiem. Tas, protams, prasa laiku. Es uzskatu, ka Latvija jau ir nostājusies uz šī attīstības ceļa, ir izveidota laboratorija, kas prasīja milzīgus materiālos līdzekļus un augstākā līmeņa medicīnas profesionāļus – biologus un šūnu speciālistus. Es pieļauju, ka Latvija būs viena no vadošajām valstīm šajā attīstības procesā.

Eiropā ir vairākas standarta procedūras, kurās jau tiek izmantotas cilmes šūnas – asins ļaundabīgās saslimšanas, ļaundabīgie audzēji. Terapijas tiek izstrādātas pie bērnu cerebrālās triekas, sirds mazspējas, autoimūnām saslimšanām, juvenīlā cukura diabēta, izkaisītās sklerozes.

Plānojam arī atvērt Latvijas cilmes šūnu banku Stradiņa slimnīcā. Tā būs valsts banka, un tajā glabāsies arī tās nabassaites asinis, kas pašlaik atrodas Varšavā. Domāju, ka tas ir pozitīvi – latviešu asinis glabāsies Latvijā.

Ko Jūs novēlat saviem klientiem?

Visiem cilvēkiem novēlu saprast patiesību – lai varētu zināt, kas ir slikts, ir jāzina, kas ir labs!

Š.g. 26.novembrī pl.18.00 izglītojoša lekcija „Kam jābūt mājas aptieciņā, kad mājās irmazs bērns.”

Nodarbību vadītāja dr. Gita Gaņģe – pēc izglītības ģimenes ārste. Tagadjau astoto gadu mācās antroposofo medicīnu un irsertificēta antroposofās medisīnas ārste. AtvērusiCilmes šūnu banku un Šūnu transplantācijas centru.Pirms tam desmit gadus nostrādājusi AIDS profilakses centrā. Lasa lekcijas un vadu semināruspar HIV/AIDS un STS, par Cilmes šūnām un topielietojumu, ļaundabīgā audzēja saslimšanu uncitām medicīniskām un ezotēriskām tēmām. Jau divdesmit gadus nodarbojos ar skolēnu,jauniešu, dažādu interešu grupu, ārstu unsabiedrības informēšanu par profilaksespasākumiem savas fiziskās, garīgas un dvēseliskāsveselības saglabāšanā.

Pasākums notiks Bauskas ielā 33 k.1- 103, Rīga.
Cena – 10.00 eur.
Pieteikšanās līdz 24.11.15. – gaismaslaiva@gmail.com

Bērnībā ļoti smagi slimoju ar bronhiālo astmu, bieži nonācu reanimācijā, taču klīnisko nāvi konstatēja trīsreiz. Pirmoreiz to piedzīvoju, mācoties 5. klasē. Pusgadu gulēju reanimācijā, ārsti mātei teica, lai nelolo ilūzijas, zāles nelīdz, tāpēc drīz es miršot. Patlaban domāju, Dievs ir tas, kas lemj, kurš dzīvos un kurš – nē, nevis ārsti. Slimnīcā esot, redzēju, kā man blakus nomira bērni pēc smagām lēkmēm. Trakākais, kas tādos brīžos pārņem, ir bailes. Vēl tagad atceros vienu meiteni Ilzi, ar kuru blakus gulējām reanimācijā. Tajā naktī mirstot viņa sāka drausmīgi bļaut. Es viņai teicu – nekliedz, no tā būs tikai sliktāk. To jau biju pieredzējusi: kad sākas nenormāla bļaušana, otrā rītā cilvēks ir miris... Man šķiet, ka bailes no nāves sekmē cilvēka ātrāku aiziešanu. Jo tu bļauj, esi sasprindzināts un neļauj sev palīdzēt. Man parasti tādos brīžos iestājās gluži cita reakcija – kļuvu mierīga. Kad „atslēdzos”, sajūta bija ļoti laba – visapkārt gaisma, ir silti, tu ieej mierā. Katrreiz redzēju ko citu, tuneli ar spilgtu gaismu galā gan tikai vienreiz. Tajā brīdī baiļu no nāves nav, un arī patlaban mani tā nebiedē. Zinu, nāve ir pāriešana citā stadijā.

Klīniskās nāves man nāca kā mācība, lai varu palīdzēt citiem. Kad man palika 18, sev pateicu, invalīde nebūšu. Tagad zinu, ka viss ir mūsu galvās. Tāpēc svarīgi ir saprast, ko tu gribi. Slimniekiem varu dot ticību saviem spēkiem, jo pēc būtības neviens ārsts otra vietā neko izdarīt nevar. Parasti pacienti, kuriem konstatēts vēzis, saka: „Bet es taču varu nomirt jau rīt”. Tad parasti atbildu: „Es arī varu nomirt rīt! Neviens no mums nezina, kad ar mums tas notiks.” Tāpēc svarīgi dzīvot apzināti. Un gatavoties nomiršanai – lai dzīvi godam pavadītu un no tās aizietu ar apziņu, ka esi izdarījis maksimālo. Bieži pacientiem prasu, uz kurieni viņi skrien. Grib ātrāk to koka mētelīti piemērīt? Man atbild: „Ir studijas, kredīts, mazs bērns, darbs, nevaru atļauties slimot.” Taču tas nav normāli, ja visu mūžu tikai skrien, vajadzīgs laiks lai atpūstos, padomātu. Ja savu organismu ar zālēm gadiem apmānīsi, bet turpināsi skriet, nav jābrīnās, ka tas reaģēs ar vēža rašanos.